Ziemīgajam noskaņojumam mijoties ar pavasara vēsmu tuvošanos, 2024. gada 22.–23. februārī Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā norisinājās akadēmiķa Jāņa Endzelīna 151. dzimšanas dienas atcerei veltītā starptautiskā zinātniskā konference „Ģimene valodā un valoda ģimenē”. Konferences saturs bija bagātīgs, un referātos atspoguļojās šī gada tēmas daudzšķautņainība: ģimenes un valodas saiknes tika aplūkotas no dialektoloģijas, terminoloģijas, leksikoloģijas, morfoloģijas un sociolingvistikas skatpunktiem.

Konferences pirmās dienas pirmo sēdi atklāja LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna STAFECKA ar referātu „Ar ģimeni un radniecību saistītā leksika latviešu valodas izloksnēs: „Eiropas valodu atlanta” materiāli”.

Anna Stafecka norādīja, ka pētījumu par leksiku, kas saistīta ar ģimeni un radniecību, ir samērā maz, taču šim leksikas segmentam ir būtiska loma cilvēku saziņā. 20. gadsimta 70. gados ar UNESCO atbalstu „Eiropas valodu atlantā” tika vākta ar ģimeni saistītā leksika. „Eiropas valodu atlants” ietver 6 Eiropas valodu saimes, kas sadalītas 22 valodu grupās un aptver 90 valodas un dialektus. Latvija šajā atlantā pārstāvēta ar 36 izloksnēm, turklāt papildus savākts materiāls, kas izdevumā nav iekļauts. Tiesa, „Eiropas valodu atlantā” nav iekļauti tādi nosaukumi kā vecāki, mazdēls, mazmeita, vīratēvs un vīramāte, māsas vīrs, brāļa sieva, pamāte, patēvs u. tml.

Visās latviešu valodas izloksnēs un arīdzan literārajā valodā tiek lietoti mantotie vārdi, retāk – aizguvumi. Lielā daļā izlokšņu sastopami arī paralēlnosaukumi viena un tā pašas radniecības jēdziena apzīmēšanai, un tie atspoguļo izlokšņu leksikas attīstības dinamiku, kā arī izlokšņu leksikas pārmaiņas literārās valodas ietekmē. Dažkārt izlokšņu materiālā atrodamas piezīmes, ka attiecīgais vārds ir novecojis un tiek lietots tikai vecākās paaudzes runā, vai arī informanti atceras, ka to dzirdējuši no iepriekšējo paaudžu runātājiem. Tā, piemēram, ir zudis senākais mantotais vārds dukte, kā vietā šobrīd tiek lietots visiem zināmais vārds meita.

Liepājas Universitātes vadošā pētniece profesore Dace MARKUS referātā „Izlokšņu sadura ģimenē” iepazīstināja ar datiem, kas apkopoti trīs padziļinātās intervijās, pētot malēniešu izloksnes pārmaiņas dažādu sociālo faktoru ietekmē.

Malēnija beidzot ierakstīta Latvijas kartē, un par piederību malēniešu izloksnei liecina vairākas kopīgās valodas pazīmes: priedēklī un prievārdā divskanis ai kļūst par oi, nenotiek līdzskaņu mīkstināšana, nav velarizēta līdzskaņa l un patskaņa y, turklāt šaurais patskanis e vai ē kļūst par a, savukārt platā e un ē vietā malēnieši lieto šauro. Prievārdu un priedēkli uz malēnieši aizstāj ar iz. Šādi veidojas interesanta paradigma, jo cilvēks gan izkuopj no gultas, gan izkuopj kalnā.

D. Markus atzīst, ka dabiski cilvēkam nostiprinās runa, ko viņš paņem no saviem vecākiem, un tas apvienojas ar sociālo faktoru ietekmi. Ja vecākiem katram ir sava atsevišķa intonāciju sistēma, bērni visdrīzāk pārņems tā vecāka intonatīvo sistēmu, kas tiek lietota skolā vai tuvākajā apkārtnē ārpus ģimenes – tas pierādījies arī profesores personīgajā pieredzē. Ģimene var atrasties ne tikai dažādu valodu, bet arī vienas valodas dažādu izlokšņu sadurā, pašiem neapzinoties radīto ietekmi uz valodas lietojumu. Pētījumā aplūkotie piemēri rāda, ka izloksnes var mainīties un tām raksturīgie elementi var sajaukties, tāpēc ir svarīgas ekspedīcijas, kuru laikā var fiksēt materiālus un noteikt lietotās valodas saskari ar literāro valodu, citām izloksnēm un dažādu sociālo faktoru ietekmi.

Liepājas Universitātes pētniece Daiga STRAUPENIECE bija pirmā, kura šajā konferencē skāra diasporas tēmu, uzstājoties ar referātu “Valodas lietojuma prakse ģimenē latviešu diasporā: Būtiņģes un Sventājas piemērs”. Pētījumā aplūkota latviešu valodas lietojuma prakse Būtiņģes un Sventājas latviešu kopienā.

Pētniece atzīst, ka Būtiņģes un Sventājas lingvistisko vidi ietekmējuši vairāki faktori: pāreja no mācībām latviešu valodā uz mācībām lietuviešu valodā, grāmatu un preses trūkums latviski, kā arī lielais emigrācijas vilnis uz Latviju 20. gadsimta 60. gados. Jāņem vērā, ka 20. gadsimta sākumā Būtiņģes un Sventājas kopiena atradās latviešu informatīvās telpas izolācijā, tālab asimilācija ir neatgriezeniska, jo lietuviskās kultūras nozīme arvien pieaug. Vecākā paaudze, kas dzimusi pagājušā gadsimta 20. gados, kad Būtiņģi tikko pievienoja Lietuvai, izglītību ieguva gan lietuviešu, gan latviešu valodā, taču ģimenē saglabāja latvisko vidi. Šie ļaudis saziņā izmanto tikai latviešu valodu, izņemot gadījumus, kad ģimenē ir kāds lietuvietis. Tiesa, no šīs paaudzes palikuši tikai daži pārstāvji. Vidējā un jaunākā paaudze ikdienas saziņā arvien biežāk izmanto lietuviešu valodu, latviešu valodu izvēloties vien tad, kad sazinās ar vecvecākiem. Šajā kontekstā var minēt vārdu ‘pusmarškāns’, kas cēlies no auduma (puse vilnas un puse lina vai kokvilnas) semantiskā pārnesuma un tiek izmantots, lai apzīmētu cilvēku, kas nav ne latvietis, ne lietuvietis.

Liepājas Universitātes valodnieku plejādi noslēdza asociētā profesore Ieva OZOLA ar referātu “Daži radniecības nosaukumi Johana Langija Latviski-vāciskās vārdnīcas manuskriptā”. Valodniece uzdeva jautājumu – vai Langija vārdnīcas dotumi spēj identificēt vismaz dažas 17. gadsimta radniecības dotumu atšķirības Lejaskurzemē? Atbilde uz to meklēta trīs semantiskajās grupās: 1) radi, ģimiņi, īstenieki; 2) leksēmu ‘māte’, ‘tēvs’ deminuīvi; 3) radniecības nosaukums ‘uose’.

Referāta gaitā, salīdzinot Langija un Manceļa vārdnīcas, izgaismotas vairākas neparastas šķautnes, salīdzinot šķirkļus un pievēršot uzmanību norādēm un papildinājumiem, ko autori katram šķirklim ir vai nav piešķīruši. Piemēram, leksēma ‘rads’ Langija vārdnīcā lietota plašākā nozīmē, savukārt pie šķirkļa ‘ģimini’ norādīts, ka tas ir lituānisms. Interesanti, ka šķirklī ‘tēvs’ Langijs atsaucies uz Manceli, norādot, ka deminutīvi ‘tēviņš’ un ‘mātīte’ lietojami tikai attiecībā uz dzīvniekiem, taču 17. gadsimtā Kurzemē tā dēvēti vecāki, un abām leksēmām bijusi pilnīga deminutīva semantika.

Plašāk analizējot radniecības nosaukumu ‘uose’, redzams, ka tā lietojums pakāpeniski izzudis. A. Kronvalds savos rakstos piemin radinieci uosi, ko tagad sauc par švēģerieni. Dažos apvidos par uosi saukts sievas vai vīra tēvs, arī vedeklas tēvs. Citos – tā vieni otrus saukuši vīra un sievas vecāki. J. Endzelīns min šo piemēru kā vienu no homonīmiem, kas sakrīt ar vairākiem vārdiem (osis – koks, osa – krūzes daļa). Viņaprāt, šis vārds izzudis, lai novērstu homonīmiju.

Kopumā valodniece secina, ka nav pārbaudāms, vai Langija vārdnīca atbildusi Lejaskurzemes valodas lietojumam, vai arī tā atspoguļo autoru tā laika zināšanas un izpratni par radniecības nomenklatūru un tās apzīmējumiem latviešu valodā.

Pirmo sēdi noslēdza Latvijas Stāstnieku asociācijas (LSA) pārstāve Māra MELLĒNA, ar savu referātu “Individualitāte kopienas kultūrtelpā: stāsts kā sociālās iesaistes rīks” vedot konferences dalībniekus uz dažādām Latvijas vietām, kur aicinājums stāstīt un vērīgi klausīties atvēris dažādu ļaužu sirdis. LSA projektā iesaistītas jau pastāvošas kopienas – senioru nami, bibliotēkas apmeklētāji. Projekta mērķi: vienot paaudzes, stāstīt, uzklausīt, iedzīvināt stāstīšanu kā ikdienas praksi savstarpējas saziņas un sapratnes pilnveidošanai. Kopā projektā notika 6 publiskie stāstīšanas notikumi, kuros cilvēki stāstīja par savu vārdu un uzvārdu. Dalīšanās ar šiem stāstiem deva iespēju ieraudzīt līdzīgo un atšķirīgo, iepazīt vārda došanas tradīcijas, kopīgās iezīmes un lokālās īpatnības. Tāpat projektā izstrādāti ieteikumi, kā bibliotekāri var strādāt ar kopienu un stiprināt to. Referāta noslēgumā Māra Mellēna aicināja ikvienu stāstīt stāstus, ļoti uzmanīgi klausīties un lietot valodu kā sadarbības pamatu.

Konferences pirmās dienas otrā sēde tika veltīta personvārdiem. Šīs sēdes pirmā referente bija LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Renāte SILIŅA-PIŅĶE, iepazīstinot klausītājus ar mūsdienu personvārdiem, kuru nav “Latviešu personvārdu vārdnīcā”. Pētniece atklāj, ka kopā ar kolēģi Laimuti Balodi strādā pie jaunas personvārdu vārdnīcas, kurā ietverti tikai mūsdienās lietoti vārdi. Viņa atzīst, ka grāmatas izstrādes procesā grūtākais uzdevums bijusi materiāla atlase, un jaunajai vārdnīcai izvēlēti tradicionālie kalendārvārdi, 200 populārākie sieviešu un vīriešu vārdi Latvijas pilsoņiem, kā arī 200 populārākie pēdējos 20 gados Latvijas pilsoņiem dotie meiteņu un zēnu vārdi. Kopā iegūti gandrīz 1200 personvārdi, un šķirkļi papildināti ar informāciju par vārdu cilmi, ienākšanas un izplatīšanās laiku, kā arī popularitāti.

Referātā salīdzināts pētnieču veikums un Klāva Siliņa Personvārdu vārdnīca. Lai arī sākotnēji domāts, ka vārdnīcu savstarpējās nesakritības – K. Siliņa vārdnīcā nav informācijas par 81 topošās vārdnīcas šķirkli – veidojušās atšķirīgo atlases kritēriju dēļ, pieņēmums apstiprinājies tikai daļēji. Galvenais iemesls tomēr ir vārdu ienākšana un izplatīšanās Latvijā 21. gadsimtā – tie ir gan dažādi Rietumeiropas valodās lietoti personvārdi, gan slāvisko antroponīmisko sistēmu reprezentējošie personvārdi.

R. Siliņa-Piņķe atzīst, ka topošās vārdnīcas materiāls ir ļoti daudzveidīgs, un mums atliek tikai vērot, kas no tā uzplauks un iedzīvosies, bet kas – ne.

Helsinku Universitātes lektora Paula BALOŽA referātā “Ģimenes leksika latviešu uzvārdos uz citu tautu personvārdu fona” tika aplūkota ģimenes saišu leksika. Atšķirībā no citām valodām latviešu priekšvārdu sistēmā nav no ģimenes locekļu nosaukumiem darinātu vārdu (izņēmums – Juniors). Turpretī somugru valodās šis princips ir salīdzinoši populārs.

Autors norāda, ka uzvārdu vēsturiskā cilme ir saistīta tieši ar radniecības norādi, respektīvi, ar mantojuma tiesību pierādījumu, tālab vairākās valodās dominē patronīmiskas izcelsmes uzvārdi (liet. -aitis, -onis, -ūnas, -ēnas: Jonaitis, Petrēnas. Poļu -ski, -oki, -owicz, -ewicz: Piotrowski, Kernerowidz. Zviedru – Jogansson, Andersson, dāņu – Nielsen, Jensen). Latviešu valodā par patronīmiskām tiek uzskatītas izskaņas -āns, -ēns: Jurkāns, Gabrāns, Ivanāns. Savdabīga parādība ir arī saliktie uzvārdi, piemēram, Andžjānis.

P. Balodis latviešu uzvārdu sarakstā meklējis vārdus, kuru sakne saistīta ar ģimenes locekļu apzīmējumu. Piemēram, 15.–16. gadsimta avotos redzami tādi uzvārdi kā Dēliņš, Brālings. Savukārt jaunāku laiku uzvārdu semantisko loku veido tēvs, māte, meita, dēls, brālis, māsa, znots, svainis, iegātnis, vectēvs. Visbiežāk sastopamie uzvārdi ir Bāliņš, Švāģeris, Znotiņš. Šīs semantikas uzvārdi nereti sastopami arī citās valodās, kas retāk notiek citās semantiskajās grupās.

Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sarakstiem Latvijā reģistrēti arī tādi reti piemēri kā Mazvīriņš, Dēla, Meitiņa, Māršs, Lielšvāgers, Svainis. Taču mūsdienu uzvārdu sarakstos vairs nav sastopami tie, kas pagājušā gadsimta vidū tika vēl reģistrēti ­– Pusbrālītis, Lielbrālis, Mazbērns, Pastariņš.

Referāta noslēgumā autors norāda, ka ģimeniskuma atspoguļojums uzvārdos ir sena un universāla parādība, taču jāpatur prātā, ka citās valodās bieži sastopamie priekšvārdi ar ģimenes semantiku latviešu valodai nav raksturīgi.

Sēdes otrajā daļā uzmanība tika pievērsta morfoloģijai, vispirms dodot vārdu LU Latviešu valodas institūta vadošajai pētniecei Annai VULĀNEI ar referātu “Ar sufiksu -el-, -ul- darinātie priekšvārda deminutīvi ikdienas saziņā”. Pētniece atgādina, ka deminutīvi var atklāt visnotaļ niansētu informāciju ne vien par valodas funkcionalitāti, bet arī par sarunas partneru uzvedības specifiku, sarunas formālo un neformālo raksturu, kā arī uzvedības normām. Šie paņēmieni daudz izmantoti folklorā, literatūrā, arī publicistikā, taču visaktīvāk – lietvārdu darināšanā ikdienas saziņas vajadzībām. Jāatceras, ka deminutīvs var izteikt mazināmo, mīlināmo nozīmi, bet arī negatīvo vērtējumu atkarībā no konteksta. Akadēmiķis J. Endzelīns norādījis, ka deminutīviem ar izskaņu -elis -ele piemīt mazvērtīguma konotācija, un šajā pētījumā atvasinājuma ar norādītajām izskaņām veidoja plašāko derivātu grupu.

Zīmīgi, ka deminutīvi, kas veidojas, sieviešu vārdam pievienojot izskaņu -uks, allaž tiek uztverti pozitīvi – neviens no respondentiem nav norādījis negatīvo konotāciju, atzīstot, ka šīs grupas derivāti mēdz piešķirt mīļuma, pastiprinājuma nokrāsu, pauž maigumu un izrāda rūpes.

Pētniece secina, ka latviešu valodā priekšvārdu deminutīvi minimāli saistīti ar sēmu mazs, jo to pamatfunkcija ir dažādu emocionālo nokrāsu un pozitīva vai negatīva vērtējuma izteikšana. Sufikss -el-, -al-, -uļ- biežāk izmantots deminutīvu darināšanā no sieviešu priekšvārda, mazāk aktīvs tas ir vīriešu priekšvārdu deminutīvu atvasināšanā. Vērojama maskulinizācijas tendence, piešķirot sievietes vārda deminutīvam vīriešu dzimtes sēmu, kas izpaužas derivātos ar formantu -ulis.

Turpinot šo tēmu, sēdes noslēgumā izskanēja Daugavpils Universitātes pētnieces Janas BUTĀNES-ZARJUTAS referāts “Oficiālo personvārdu variācijas ģimenes lokā: Daugavpils jauniešu piemērs”. J. Butāne-Zarjuta pētījusi derivātus jauniešu saziņā. Nereti viena vārda pārveidojums radies, izmantojot dažādas derivācijas formas: afiksālie pārveidojumi, hipokoristika, reducējumi u. tml. Tradicionāli atvasināšanā izmantotie piedēkļi ir -uk-, -ik-, -iņ-, -īt-, -uc-, -ul-. Viens no produktīvākajiem paņēmieniem ir reducēšana: priekšvārda daļas atšķelšana. Parasti vārdā saglabājas pirmā vai pirmās divas zilbes (Nikola – Nika, Sabīne – Saba, Adrija – Ada, Ruta – Ru). Dažkārt atvasinot mēdz nošķelt arī vidusdaļu (Daniela – Dana).

Jauniešu vīriešu vārdu pārveidojumu ir mazāk nekā sieviešu – tiek uzskatīts, ka vīrieši ir emocionāli vēsāki un viņiem nav tik būtiskas emocionālās nokrāsas, savukārt darba vidē šādi atvasinājumi varētu būt nepieņemami. Pētniece norāda, ka kopumā jauniešiem ir raksturīgs radošums, kas biežāk izpaužas paziņu lokā ārpus mājām. Svarīgi atcerēties – ja okazionālismus darina, tiem paredzēta kāda funkcija, un visbiežāk tā ir emocionālās nokrāsas piešķiršana.

Pirmās dienas trešajā sēdē galvenā uzmanība tika pievērsta valodas lietojumam diasporas ģimenēs. Sēdi atklāja Marija IKBĀLA (Maria Iqbal) ar referātu “Family language policy in families of Tatar origin: maintaining ties to heritage and practices in Tatar language acquisition” (“Ģimenes valodas politika tatāru izcelsmes ģimenēs: saiknes saglabāšana ar mantojumu un praksi tatāru valodas apguvē”). Viņa iepazīstināja ar rezultātiem, kas iegūti aptaujā tatāru svētdienas skolā Igaunijā laikā no 2019. līdz 2023. gadam. Autore secina, ka Igaunijas tatāri lieto tatāru valodu mājās, kultūras un reliģiskos pasākumos. Lai arī iespējas mācīties un runāt tatāru valodā ir ierobežotas, kultūras biedrības un aktīvisti cenšas saglabāt valodu, uzturēt to dzīvu, mācot un runājot šajā valodā.

Anita HELVIGA referātā “Daži derivatīvie un stilistiskie aspekti bērna valodā Māras Zālītes autobiogrāfiskajā romānā „Pieci pirksti” (2013)” aplūkoja autobiogrāfiskās bērnības atmiņu grāmatas “Pieci pirksti” galvenās varones Lauras valodu – meitenes lietotos antonīmus, piemēram, šķīstenis – nešķistenis, dzeguze – nedzeguze, baltums – nebaltums -, jaunvārdus (piemēram, priecība, angliešu, irbināt, kutinātāk), kā arī bērna skatījumu uz pasauli un centienus saprast valodu. 

Signe RIRDANCE referātā “Who speaks what language to whom: exploring the linguistic environment of Latvian diaspora families in Sweden” (“Kas ar ko runā kādā valodā: latviešu diasporas ģimeņu lingvistiskās vides izpēte Zviedrijā”) pastāstīja par latviešu diasporas ģimeņu valodu Zviedrijā. Referātā tika sniegts ieskats latviešu valodas kopienas raksturojumā Zviedrijā, latviešu valodas pārmaiņās, cilvēkiem dzīvojot Zviedrijā. Pētījuma pamatā bija elektroniski aizpildītas Stokholmas latviešu skolas bērnu vecāku aptaujas un bērnu radītas valodas kartes rezultātu analīze. Autore secina, ka bērni par vērtību uzskata daudzvalodību, turpretī vecāki – latviešu valodas saglabāšanu.

Ineta DABAŠINSKIENE (Ineta Dabašinskienė) referāta “Morphopragmatic characteristics of simplified registers: a comparative analysis of infant-, child-, and pet-directed speech” (“Vienkāršoto reģistru morfopragmatiskās īpašības: zīdaiņu, bērnu un mājdzīvnieku runas salīdzinošā analīze”) aplūkoja deminutīvu, hipokoristiku un adjektīvu lietojumu uz mājdzīvniekiem vērstās runas situācijās. Referātā sniegta aptaujas datu analīze – kā saimnieki sarunājas ar mājdzīvniekiem un kā attiecas pret saviem mīluļiem. Aptaujā piedalījās mājdzīvnieku – suņu, kaķu, papagaiļu, zivtiņu, trušu – saimnieki.

Autore norāda, ka tendence dabiski pielāgot runas tembru, ātrumu, leksiku un izmantot repetitīvus šablonus, attiecināma ne tikai uz komunikāciju ar zīdaiņiem un bērniem – tā vienlīdz bieži parādās arī komunikācijā ar mājdzīvnieku, tādējādi ar morfopragmatiskajām konstrukcijām paužot pieķeršanos un patiku pret mīluli. Vienlaikus pētījums parāda arī valodas lietojuma analoģiju saziņā mājdzīvniekiem un bērniem.

Konferences otrajā dienā vairāk tika skartas ģimenes valodas sociolingvistiskās šķautnes. Pirmo sēdi šajā dienā atklāja Vītauta Dižā universitātes (Vytautas Magnus University) doktorante Skirmante GRIBAUSKIENE ar referātu “Lithuanian Child Heritage Language in Ireland: Attitudes, Practices, and Use” (“Lietuvas bērnu mantojuma valoda Īrijā: attieksmes, prakses un lietojums”). Etniskā mantojuma valoda ir minoritāšu valoda, kas atšķiras no dominējošās valodas noteiktā kopienā, un mantojuma valodas runātājs parasti ir otrās vai trešās paaudzes imigrants. Pastāv iespēja, ka cilvēks var daļēji vai pilnībā zaudēt etniskā mantojuma valodu. Savukārt diasporas bērni etniskā mantojuma valodu nemaz neapgūst pilnībā un sāk to zaudēt, pirms tā pilnībā attīstīta. Tas saistīts ar samazinātu valodas ietekmi ikdienā.

Analizējot diasporas lietuviešu bērnu valodu, redzams, ka bērni bieži jauc vienskaitļa un daudzskaitļa formas, pārāk daudz lieto nominatīvu, nepareizi lieto prievārdus un priedēkļus, kā arī darina lietuviešu vārdus ar angļu valodas sakni. Autore norāda, ka valodas saglabāšanai ir vairākas prakses: 1) regulāri viesoties Lietuvā un dažkārt pavadīt vasaras pie vecvecākiem, piedalīties vasaras nometnēs; 2) mājās lietot lietuviešu valodu, tādējādi ilgāk uzturot valodas prasmes; 3) nodrošināt izglītību lietuviešu skolās, tādējādi saglabājot saikni ar savu kultūru.

Pētījums parāda, ka diasporas lietuviešu ģimenēs dominējošā valoda ir angļu, jo to lieto ikdienā, arī internetā. Zīmīgi, ka diasporas bērni angļu valodu uzskata par noderīgāku, savukārt lietuviešu – par skaistāku. Taču jāatzīst, ka, dzīvojot ārpus Lietuvas, bērniem veidojas hibrīda identitāte: apmēram viena trešdaļa pētījuma dalībnieku norāda, ka identificē sevi kā abu tautību pārstāvi. Lai arī lietuviešu vecāki izmanto dažādas metodes valodas saglabāšanai, dažos gadījumos sociolingvistiskais konteksts būtiski ietekmē valodas prasmes.

Diasporas tēmu turpināja arī Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniskā asistente Daina GROSA referātā “Diasporas bērna valodiska sagatavošana remigrācijai uz Latviju – vai tas ir iespējams?”. D. Grosa aicina vērtēt, kādas ir diasporas bērnu valodas prasmes, ņemot vērā, ka viņi ir potenciālie remigranti, un kādi atbalsta pasākumi latviešu valodas apguvei šobrīd pieejami remigrējušiem bērniem Latvijas vispārizglītojošajās skolās.

Jāapzinās, ka noteicošais faktors, lai bērns nezaudētu latviešu valodas prasmi, ir valodas lietojums ģimenē – vecākiem ir vislielākā loma valodas apguvē un atbildība latviskuma kā vērtības apzināšanās procesā. Pētījumi liecina, ka diasporā raksturīgas jauktas ģimenes, līdz ar to latviešu valodas saglabāšana tajās ir īpašs uzdevums. Arī D. Grosa pie valodas saglabāšanas praksēm min viesošanos pie vecvecākiem, saskarsmi ar citām latviešu ģimenēm, vasaras nometnes, arī aukles, privātskolotājus, tālmācību un nedēļas nogales skolas, ko rīko reizi vai divas nedēļā vai reizi mēnesī. Nedēļas nogales skolas ir uz brīvprātības principa bāzētas iniciatīvas, tāpēc nereti personāls nav pietiekami sagatavots stundu vadīšanai. Šajā kontekstā īpaši svarīgi, lai būtu pieejami atbalsta pasākumi arī nedēļas nogales skolu pedagogiem.

Tomēr diasporas skolu galvenais mērķis nav saglabāt bērnus remigrācijai – tās domātas, lai uzturētu un saglabātu latviešu valodu ārpus Latvijas un dotu iespēju to izmantot, kā arī veidotu identitātes un kopības sajūtu. Pētniece norāda, ka visvieglāk ir saglabāt mutvārdu saziņu – aptuveni 75% diasporas bērnu saprot latviešu valodā teikto labi vai pat ļoti labi, un vairāk nekā puse spēj runāt brīvi latviski. Lielākās grūtības sagādā lasīt- un rakstītprasmes saglabāšana – tikai 20% diasporas bērnu spēj labi rakstīt latviešu valodā. Tāpēc, diasporas bērnam nonākot Latvijas vispārizglītojošā skolā, vajadzīga palīdzība, kas, no vienas puses, nozīmē pedagoga spēju strādāt lingvistiski neviendabīgā klasē, no otras puses, paredz individualizētu atbalstu skolēnam.

Vecāku un ģimenes loma bērna identitātes un valodas piederības veidošanā aplūkoja arī Latvijas Universitātes doktorante Dace ALEKSANDRAVIČA referātā “Parental Agency and its Impact on Children’s Language and Identity Development” (“Vecāku izvēles brīvība un tās ietekme uz bērna valodas un identitātes attīstību”). D. Aleksandraviča atzīst, ka terminam ‘agency’ nav apstiprināts precīzs ekvivalents latviešu valodā, un pagaidām lieto ‘izvēles brīvību’, kas gan līdz galam neatspoguļo termina būtību. Tomēr šī pētījuma mērķis bija izpētīt ģimenes lomu bērna identitātes un valodas piederības veidošanā.

Šajā kontekstā autore aplūko ģimenes politikas nozīmi – tā ir spēja apzināti un mērķtiecīgi pielāgot valodas lietojuma šablonus atbilstoši ģimenes vajadzībām. Vecāki kļūst par valodas identitātes pārvaldniekiem un, valodu uzskatot par komunikācijas rīku un identitātes nesēju, raugās, lai multilingvālā vidē bērns svarīgāko valodu apgūtu vispirms. Valoda ir starpnieks starp indivīdu un sabiedrību, un vecāki bērnam kļūst par etalonu valodas lietojumā un izvēlēs. Plānojot un īstenojot ģimenes valodas politiku, būtiski apzināties, ka specifiskas vecāku valodas lietojuma kombinācijas var būt efektīvākas valodas apguvē nekā vispārīgas valodas apguves stratēģijas.

Turpinot sarunas par dzīvi diasporā, emocionālu noti konferencē ienesa mākslas zinātņu doktores Ingas SINDI referāts ““Mežonīgs, mežonīgs darbs gadu no gada”: latviešu valodas uzturēšana daudzvalodīgā diasporas ģimenē un vecāku emocionālā labsajūta”. Referāts balstīts empīriskā pieredzē, mācot diasporas skolā, esot kontaktā ar diasporas ģimenēm, pašai audzinot bērnus ģimenē, kurā runā četrās valodās. Pētniece iepazīstināja klausītājus ar ekstralingvistiskajiem faktoriem mantotās valodas apguvē: valodas ievades kvantitāti un kvalitāti, vecāku motivāciju, vecāku lingvistisko attieksmi. Vecākiem ir jāstrādā ar bērnu kopš brīža, kad bērns ienāk ģimenē. Kā norāda I. Sindi, vidē, kurā latviešu valoda ir mazākuma valoda un dominējošā valoda ir angļu valoda, nepietiek tikai ar runāšanu latviešu valodā. Valodas saglabāšanā ir jāiegulda liels darbs – sarunām un lasīšanai latviešu valodā laiks jāvelta katru dienu.

I. Sindi atzīst, ka diasporas bērniem bieži jāsaskaras ar sabiedrības nosodījumu – mītnes zemē cilvēki mēdz izrādīt nepatiku pret svešu, nesaprotamu valodu, bet dzimtenē smejas par akcentu, sliktu latviešu valodas prasmi. Diasporas ģimenēs nereti vērojams arī izpratnes trūkums, proti, ne vienmēr abi vecāki (partneri) runā latviešu valodā un šādās situācijās ir jātulko latviešu valodā runāts teksts, jāskaidro teiktais vai jāatsakās no latviešu valodas kā saziņas valodas. Vispārēja problēma diasporas ģimenēs ir latviešu valodas nepieejamība – tikai 10 % diasporas bērnu apmeklē nedēļas nogales latviešu skolas un daļā ieceļošanas vietu (piemēram, Tuvajos Austrumos un Āzijā) nav latviešu skolu un biedrību.

Pirmo sēdi noslēdza LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Velga POLINSKA ar referātu “Valodas lietojums un nozīme ģimenēs, kurās aug neverbāli bērni”, pieskaroties situācijām, kurās valoda netiek lietota saziņā tās klasiskajā izpratnē, proti, vārdiskā dialogā. Pētījumi par neverbālo saziņu kā verbālas saziņas papildinātāju sākti jau 19. gadsimtā, un šobrīd pieejama plaša un daudzveidīga informācija par verbālās/neverbālās saziņas attiecībām, spēju apgūt un ietekmēt neverbālās saziņas elementus savā komunikācijā vai atpazīt tos sarunas partnera saziņā. Taču ģimenēs, kurās aug bērns, kurš nespēj producēt runu, neverbālā saziņa iegūst patstāvīgu funkciju.

Atsevišķi var diskutēt arī par termina ‘neverbāls’ korektumu, un autore uzdod jautājumu – vai vārds kļūst par vārdu tad, kad tas ir saprasts, vai tad, kad runātājs tam ir apzināti piešķīris nozīmi? Un, ja svarīgāks ir izteikuma radītāja semantiskais nolūks, vai šķietami nesaprotamu skaņu virknējuma producētājs uzskatāms par neverbālu? Tiesa, pasaulē šis jautājums jau ir skatīts, tāpēc vietumis termina ‘neverbāls’ (‘non-verbal’) vietā lieto terminu ‘nerunājošs’ (‘non-speaking’).

Vecāki, kuri audzina neverbālu bērnu, atzīst, ka pilnvērtīga dialoga trūkums ir nogurdinošs, taču esošajā komunikācijas rāmī vecāki ar saviem bērniem sazinās pilnvērtīgi, norādot, ka iespēja sazināties nozīmē iespēju veidot attiecības. Zīmīgi, ka saziņa starp vecāku un bērnu vienmēr ir divvirzienu, proti, iespēja paust savas vēlmes, vajadzības vai informēt saziņas partneri par apstākļiem un reaģēt uz saziņas partnera pausto ir gan vecākam, gan bērnam.

Saprotams, ka nespēja producēt runu ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti gan bērnam, gan viņa ģimenei – saziņas tēmu loks ir ļoti šaurs, pieaug iespēja, ka lēmumi tiks pieņemti bērna vietā, turklāt potenciālas funkcionēšanas iespējamība sabiedrībā bez atkarības no atbalsta personas ir niecīga. Tiesa, tehnoloģiju attīstība pavērusi plašākas komunikācijas iespējas arī neverbāliem cilvēkiem, piedāvājot dažādus alternatīvās un augmentatīvās komunikācijas rīkus, taču jāapzinās, ka sabiedrība par šādām iespējām ir vāji informēta un izpratnes līmenis aizvien ir zems, tāpēc varbūtība, ka komunikācijas rīki nodrošinās pilnvērtīgas saziņas iespējas ārpus ikdienas sarunas partneru loka, ir maza. Referāta noslēgumā autore aicināja atteikties no maldīgā uzskata, ka spēja producēt runu ir vienlīdzīga ar valodas izpratni.

Otro sēdi atklāja LU Latviešu valodas institūta pētniece Regīna KVAŠĪTE, referātā “Radniecības leksikas latviešu literatūras tulkojumos lietuviešu valodā” sastatot latviešu (avotvalodas) un lietuviešu (mērķvalodas) radniecības leksiku tautasdziesmās un to atdzejojumos, kā arī latviešu autoru romānos un to tulkojumus.

Pētniece norāda, ka avottekstos un mērķa tekstos sastopama stilistiski vai emocionāli daudzveidīga radniecības leksika, lietots daudz sinonīmu, turklāt vienam un tam pašam avotvalodas vārdam mērķvalodā var būt dažādas atbilsmes. Bieži analizētā leksika ir stilistiski marķēta, taču mērķvalodā marķējums izzūd, un šī parādība visvairāk vērojama tieši tautasdziesmu atdzejojumos, kur forma ir svarīgāka par emocionālo krāsu vai stilistisko marķējumu.

Vaidas BUIVĪDIENES (Vaida Buivydienė) un Linas RUTKIENES (Lina Rutkienė) referāts “Semantinis vertimas ir demetaforizacija kaip pagrindiniai giminystės pavadinimais paremtų metaforinių anglų kalbos terminų vertimo į lietuvių kalbą būdai” (“Semantiskais tulkojums un demetaforizācijai kā galvenie veidi metaforisku angļu valodas terminu, kuri balstīti uz radniecības saitēm, tulkošanai lietuviešu valodā”) atspoguļoja galvenos principus, atveidojot lietuviešu valodā metaforiskus terminus. Lietuvā pastāv vispārīgs uzskats, ka, metaforisku terminu tulkojot uz lietuviešu valodu, tas zaudē savu metaforisko nozīmi. Tomēr pētījums parāda atšķirīgus rezultātus – terminu atveidē lietuviešu valodā dominē divas stratēģijas: demetaforizācija un termina metaforiskās dabas saglabāšana. Terminu atveidē jāanalizē daudzas šķautnes, jo ik dienu valodā ienāk jauni termini, taču pamatā jāatceras, ka uz radniecības saitēm balstīto terminu tulkošana ir kompleksa.

Latvijas Universitātes asociētās profesores Gitas BĒRZIŅAS referāta “Sengrieķu patronīmi lingvistiskajā un literārajā tradīcijā” mērķis bija sniegt ieskatu patronīmu lietošanā un darināšanā sengrieķu valodā. Patronīmi lietoti jau vecākajos sengrieķu darbos. Vēlāk šis modelis pārņemts arī romiešu kultūrā un dzejas tekstos, sevišķi episkajās poēmās. Patronīmi padziļina, aktualizē vēstījuma kontekstu – atspoguļo ne tikai ģenealoģisko varoņa identitāti, bet arī mitoloģisko tradīciju, piemēram, Atreids (Atrīdēs ‘Atreja pēcnācējs’), vīru valdnieks. Patronīmi darināti no vārda celma pa tēva līniju, pieliekot personvārdam vīriešu vai sieviešu dzimtes galotni.

Filoloģijas doktore Ieva FĪBIGA referātā “Metamorfozes asklēpiadu dzimtas vārda nozīmēs” aplūkoja vārda ‘asklēpiads’ nozīmes pārmaiņas laika gaitā. Senākais avots, kur minēts akslēpiads, ir Homēra darbs “Iliāda”. Ar asklēpiadu apzīmēja Asklēpija – medicīnas dieva sengrieķu mitoloģijā – dēlu, ārstu, Asklēpija pēcteci. Sengrieķu ārsts Hipokrats tika uzskatīts par asklēpiadu, Asklēpija tiešo pēcteci 20. paaudzē. Vārda nozīmes pārmaiņas radušās medicīnas apguves dēļ, par asklēpiadiem dēvēja ne tikai Asklēpiju dzimtas pārstāvjus, bet arī cilvēkus, kas nodevuši ārsta zvērestu, izlēmuši mācīties par ārstu.

Konferenci noslēdza Haralds BIHLMEIERS (Harald Bichlmeier), referātā “Vol. VIII of the “Etymological Dictionary of Old High German” and the Family Terminology Treated in it” (“Senaugšvācu etimoloģijas vārdnīcas 8. sējums un tajā iekļautā ģimenes terminoloģija”) iepazīstinot ar etimoloģiskās vārdnīcas tapšanu, šķirkļu struktūru. Tāpat autors sniedza ieskatu vārdnīcā iekļautajā ģimenes terminoloģijā, aplūkojot tādus vārdus kā tēvs, māte, dēls, vīrs, vīra/sievas brālis, vīra māsa, brālis u. c. H. Bilhmeiers iepazīstināja arī ar vārdnīcas elektronisko versiju (woerterbuchnetz.de), kurā iekļauti pirmie pieci vārdnīcas sējumi.

Kā redzams, arī LU Latviešu valodas institūta komandai izdodas turpināt J. Endzelīna degsmi valodniecības jomā, radot platformas būtisku valodas jautājumu aplūkošanai. Konferences divas dienas ir aizritējušas teju vai acumirklī, apgūstot jaunas zināšanas, atkārtojot vecās un pavadot laiku kaismīgās diskusijās par un ap valodu ģimenē. Konferences rīkotāji pateicas ikvienam referentam par rūpīgajiem un izsmeļošajiem referātiem, interesentiem, kas kuplā skaitā pildīja klausītāju rindas abas konferences dienas, kā arī ikvienam atbalstītājam.

Tāpat aicinām referentus iesniegt publikācijas par konferencē aplūkotajām tēmām LU Latviešu valodas institūta zinātnisko rakstu krājumam “Linguistica Lettica”, lai tie, kas nevarēja apmeklēt konferenci, varētu iepazīties ar nozīmīgo pētījumu rezultātiem. Rakstu iesniegšanas termiņš – 22. maijs.