2025. gada 20.–21. februārī LU HZF Latviešu valodas institūtā notika ikgadējā starptautiskā zinātniskā konference – akadēmiķa Jāņa Endzelīna 152. dzimšanas dienas atceres konference „No pirmās grāmatas līdz digitālajiem tekstiem: valodas attīstība 500 gados”. Šogad tā bija īpaši kupla – tajā piedalījās 69 zinātnieki no piecām valstīm, un tā tika veltīta pirmās latviski izdotās grāmatas 500 gadu jubilejai, bet tās tematika aptvēra valodas attīstību pēdējo piecu gadsimtu laikā, iekļaujot senos tekstus, rakstu valodu, gramatiku, onomastiku, dialektoloģiju, terminoloģiju, leksikoloģiju, leksikogrāfiju, sociolingvistiku, tekstu digitalizāciju. Konference tika rīkota ar valsts pētījumu programmas „Atvērtas un FAIR principiem atbilstīgas digitālo humanitāro zinātņu ekosistēmas attīstība Latvijā” (Nr. VPP-IZM-DH-2022/1-0002, vadītāji Sanita Reinsone un Sandis Laime) jeb DHELI atbalstu.

Konferenci atklāja LU HZF Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Sanda Rapa, sakot, ka šī konference, spriežot pēc referātu nosaukumiem un tēzēm, tematikas aspektā laikam būs diahroniski visplašākā – tā parādīs ceļu, kā latviešu valoda attīstījusies no pašas pirmās grāmatas, kad nevienam pat prātā neienāca, ka grāmata un vispār rakstīts teksts varēs būt arī kaut kas ēterisks, bez zirgu pajūgiem citās zemēs nogādājams un bez naža vai šķērēm viegli sagriežams sīkos elementos, un ļaus ielūkoties ne tikai vēsturē, bet arī mūsu digitālajos sapņos. Konferences ievadvārdos, ievērojot tradīciju, tika nosaukti un īsi raksturoti arī 2024. gada svarīgākie notikumi institūta zinātniskajā dzīvē: Inas Druvietes sastādītā kolektīvā monogrāfija  „Latviešu valoda pastāvībā un mainībā: norises, tendences prognozes”, Māra Baltiņa sastādītā kolektīvā monogrāfija „Terminoloģija: teorija, vēsture, prakse”, jaunie šķirkļi „Latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcā”, „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” un pagājušogad aizsāktā „Latviešu personvārdu vēsturiskā vārdnīca”, kā arī Velgas Polinskas rosinātā vieglās valodas pētniecība, kas rezultējusies izdotā daiļliteratūras grāmatā, un pagājušogad iedibinātais Latvijas Radio 6. kanāla raidījums „Vārduleja”. Laimute Balode savukārt pastāstīja par ilgo un rūpīgo darbu pie nule izdotā „Latvijas vietvārdu vārdnīcas” kārtējā sējuma (Sgajevski-Sļukuma-).

Pirmo sēdi ievadīja Ingunas Skadiņas un Andreja Spektora referāts „No pirmā digitālā teksta līdz mūsdienu digitālo tekstu resursiem”, pastāstot, kā aizsākās ideja par tekstu apvienošanu korpusā, tēzaura izveidi, kādas ir šo digitālo resursu iespējas mūsdienās un cik daudz no šīm iespējām sasniegts. Lietuviešu pētniece Grasilda Blažiene (Grasilda Blažienė) savā ar piemēriem bagātajā referātā demonstrēja empīrisko pētījumu nozīmi senprūšu īpašvārdu izpētē, būtisku lomu piešķirot vēstures notikumu kontekstam un valodu kontaktiem. Nikole Naua (Nicole Nau) no Polijas, salīdzinādama Jaunās Derības tulkojuma fragmentus senākājā latgaliešu grāmatā „Evangelia Toto Anno” (1753) ar 20. gadsimta 30. gados tapušo Aloiza Broka Jaunās Derības tulkojumu un lietotnē „Latgalian Bible” lasāmo Mateja evaņģēlija tulkojumu, pastāstīja par latgaliešu rakstu valodas, un jo īpaši dažādu tās sintakses parādību, attīstību gadsimtu gaitā. Everita Andronova un Anta Trumpa iepazīstināja ar plānoto „Latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas (16.–17. gs.)” 2. versijas izveidi, kas saistīta ar korpusa SENIE modernizāciju. Autores pastāstīja arī par vairākām leksikogrāfiskām problēmām, piemēram, par vārdu savienojumu atspoguļojumu vēsturiskā vārdnīcā. Sēdi noslēdza Sanita Martena, kura iepazīstināja ar sociolingvistisko pētījumu par valodas lietojumu diasporas ģimenēs, īpaši analizējot informantu atbildes uz metalingvistiskiem jautājumiem par latviešu valodu.

Otrajā sēdē referenti pievērsās ar gramatiku, vārddarināšanu un etimoloģiju saistītiem jautājumiem. Referents no Polijas Pavels Brudziņskis (Paweł Brudzyński) aplūkoja kuratīvās konstrukcijas baltu valodās, salīdzinādams Samuela Boguslava Hilinska Bībeles tulkojumu lietuviešu valodā (1660) ar Ernsta Glika Bībeles tulkojumu latviešu valodā (1685). Arī Anna Daugaviete (Anna Daugavet), iepazīstinādama klausītājus ar savu pētījumu par darāmās kārtas pagātnes divdabju leksikalizāciju un gramatikalizāciju, salīdzināja tieši latviešu un lietuviešu valodas datus. Igaunijas pārstāvji Lovīsa Menda (Loviisa Mänd) un  Silārds Tibors Tots (Szilárd Tibor Tóth)  ar igauņu valodas izlokšņu piemēriem pierādīja, ka sufikss –ik-, kas norāda uz sieviešu dzimti, agrāk tiešam ir bijis igauņu valodai raksturīgs un nav uzskatāms par senāko igauņu gramatiku autoru izdomājumu. Somugru valodu tematiku savā stāstījumā turpināja poļu valodnieks Kšištofs Tomašs Vitčaks (Krzysztof Tomasz Witczak). Viņš piedāvāja vairākas jaunas baltu valodu vārdu etimoloģijas (piemēram, latviešu vārdiem āda, siksna, sesks), uzskatot tos par seniem aizguvumiem no dažādām somugru valodām.

Trešajā sēdē tika stāstīts lielākoties par terminoloģiskas ievirzes pētījumiem. Ventspils Augstskolas asociētais profesors Jānis Veckrācis iepazīstināja ar juridiskās speciālās leksikas lietojuma iezīmēm trīs Vidzemes zemnieku likumu tekstos latviešu valodā (1850., 1860., 1899. g.), sastatot tās ar attiecīgajām vienībām vācu un krievu valodas tekstos. Ventspils Augstskolu šajā sēdē pārstāvēja arī Rafaels Martins Kalvo (Rafael Martín Calvo), kurš pievērsās citvalodu personvārdu atveides problēmjautājumiem latviešu valodā, lai veicinātu diskusiju par iespējamām alternatīvām līdzšinējā praksē. Lietuviešu valodas institūta vecākā pētniece un Viļņas Ģedimina Tehniskās universitātes asociētā profesore Rasole Vladarskiene (Rasuolė Vladarskienė) savā referātā aplūkoja citu valodu ietekmi uz lietuviešu administratīvās valodas attīstību, secinot, ka vēsturiski to ir ietekmējusi vācu, poļu un krievu valoda, savukārt pašlaik zināmu ietekmi atstāj angļu valoda. Lietuviešu valodas institūta pētniece Silvija Papaurēlīte-Kloviene (Silvija Papaurėlytė-Klovienė) pievērsās lietuviešu valodas vārda šventiškai ‘svinīgi’ uztveres analīzei, konstatējot, ka visbiežāk svinīgums tiek uztverts vizuāli, retāk –audiāli, nereti ar vairākām maņām vienlaikus. Sēdi noslēdza Vaida Buivīdiene (Vaida Buivydienė) un Lina Rutkiene (Lina Rutkienė) no Viļņas Ģedimina Tehniskās universitātes ar referātu par 21. gadsimta tehnoloģisko zinātņu terminiem, kuru pamatā ir mītisku būtņu nosaukumi, aplūkojot šos terminus gan izvēles motivācijas un cilmes (sengrieķu vai baltu) aspektā, gan uzbūves (vienzilbes vai vairākzilbju) aspektā.

Konferences ceturtā sēde tika veltīta dažādām valodu tehnoloģijām. LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadošā pētniece Ilze Auziņa un zinātniskā asistente Guna Rābante-Buša stāstīja par fonētiski marķēto latviešu valodas runas korpusu „fonLATE”, kura apjoms veido aptuveni 4 stundas. Korpuss veidots no publisku diskusiju, interviju, ziņu un izklaides ierakstu fragmentiem, tas ir fonētiski marķēts un pieejams NoSketch Engine programmrīkā. Dace Markus, Ilze Auziņa, Guna Rābante-Buša un Paula Miķelsone stāstīja par literārajā latviešu valodā un izloksnēs sastopamo patskaņu kontrakciju jeb vairāku skaņu savilkumu vienā. Tika demonstrēti gan izlokšņu piemēri, gan runas korpusos atrasti piemēri, tādējādi secinot, ka kontrakcija arī latviešu literārās valodas mutvārdu formā vērojama biežāk, nekā iepriekš minēts. Kristīne Pokratniece, Baiba Saulīte, Roberts Darģis un Ilze Ziņģe stāstīja par Bolsutolka.lv runas korpusu. Referātā tika aplūkota ierunājamo tekstu atlase, korpusa izveide, tā morfoloģiskā marķēšana un ar to saistītie problēmjautājumi, kā arī parādīti galvenie korpusa izmantošanas virzieni. Everita Andronova, Anna Frīdenberga, Lauma Pretkalniņa, Renāte Siliņa-Piņķe, Elga Skrūzmane, Anta Trumpa un Pēteris Vanags stāstīja par latviešu 18. gadsimta tekstu pilotkonvertoru. 16. un 17. gadsimtā latviešu rakstība ir nekonsekventa, taču 18. gadsimta latviešu rakstība jau ir konsekventāka, tādēļ, balstoties uz konvertācijas tabulām, kas izstrādātas korpusā „SENIE” ietvertajiem 18. gadsimta avotiem, tika izveidots vienots tekstu konvertors ar aptuveni 130 universāliem likumiem, kas pēc tam tika pārbaudīts nelielā pētījumā. Baiba Saulīte, Ilze Lokmane un Agute Klints stāstīja par kļūdu tipiem latviešu valodas rediģējumu korpusā „Norma”. Korpusā tiek dokumentētas, marķētas un skaidrotas latviešu valodas kļūdas, kas konstatētas, sastatot autora oriģināltekstu ar tā rediģējumu.  „Normas” marķēšanai ir izstrādāta jauna kļūdu klasifikācija. Referātā analizēta šīs klasifikācijas piemērotība dzimtās valodas kļūdu marķēšanai, kā arī sīkāk analizēts katrs kļūdu tips un apakštips.

Konferences piektā sēde tika veltīta rakstu valodas vēsturei un tekstu analīzei. Referents no Polijas Kšištofs Tomašs Vitčaks (Krzysztof Tomasz Witczak) prezentēja kolēģes Elviras Kačiņskas (Elwira Kaczyńska) referātu, iepazīstinot klausītājus ar Aleksandra Gvaņini (itāļu: Alessandro Guagnini, poļu: Aleksander Gwagnin), itāļu izcelsmes poļu rakstnieka un historiogrāfa, darbiem latīņu un poļu valodā, kuros īsi raksturotas baltu tautu valodas. Grigorijs Baramovs (Grigory Baramov) no Varšavas Universitātes iepazīstināja klausītājus ar lietuviešu valodas austrumu rakstības izcelsmi un vēsturi, apgalvojot, ka, ja Lietuvas valsts un Viļņas pilsētas vēsturiskie apstākļi būtu attīstījušies citādāk, šī rakstu valoda būtu varējusi kļūt par Lietuvas kopvalodu. Sēdi turpināja Pēteris Vanags ar referātu par latviešu valodas izlokšņu iezīmēm un rakstu valodas ietekmi agrīnajos Vidzemes hernhūtiešu jeb brāļu draudžu rokrakstos, sniedzot ieskatu valodas savdabībā un specifisko iezīmju izcelsmē. Mārtiņš Boiko pastāstīja par Latgalei raksturīgu dievbijības tradīciju, ko apzīmē ar terminu maija dievkalpojumi. Savā referātā viņš salīdzināja latgaliešu maija dievkalpojumu teksta oriģinālu, kura autors ir Annibale Dionīzijs (Annibale Dionisi), un tā tulkojumu jeb, precīzāk, adaptāciju jeb lokalizējumu, kurā ņemtas vērā latgaliešu zemniecības vajadzības un kultūras īpatnības. Sēdi noslēdza Egita Proveja ar atgādinājumu, ka šogad varam atzīmēt 230. gadskārtu, kopš izdota pirmā pavārgrāmata latviešu valodā – Kristofa Hardera (Christoph Harder) „Tā pirmā pavāru grāmata”. Viņas referātā bija iespējams sekot līdzi izmaiņām pavārgrāmatu priekšvārda saturā, mainoties komunikatīvajam nolūkam, autoram un lasītājam.

Konferences sestās sēdes galvenā tēma bija dialektoloģija. Latviešu valodas institūta vadošais pētnieks Edmunds Trumpa stāstīja par Augusta Bīlenšteina devumu latviešu dialektoloģijā – pirmo latviešu valodas dialektu aptauju un tās nozīmi, dialektu klasifikāciju un kartografēšanu un izlokšņu iezīmju aprakstiem. Augusta Bīlenšteina aprakstītās dialektālās iezīmes, dialektu klasifikācija un vērojumi bijuši ārkārtīgi precīzi un tie aplūkoti svarīgākajos dialektoloģijas pētījumos līdz pat 21. gadsimtam. LU Latviešu valodas institūta pētniece Daira Vēvere stāstīja par tāmnieku izloksni, tās pieminēšanu senākos un jaunākos pētījumos, par plāniem un  iespējām tāmnieku izloksnes pētniecībā nākotnē. LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Anete Ozola stāstīja par uzsvara atšķirībām priedēkļa verbos lībiskā dialekta Kurzemes izloksnēs. Tika veikts un analizēts eksperiments, atklājot, ka latviešu literārajā valodā un lībiskajā dialektā dažos gadījumos ir atšķirīgas akustiskās pazīmes, kas raksturo uzsvaru. Lietuviešu pētniece Danute Valentukevičiene (Danutė Valentukevičienė) analizēja Varēnas ģeolekta iezīmes pēc Fumio Inoues ieteiktās izlokšņu robežu noteikšanas metodes, tās kartografējot un nosakot to izplatību dažādās vecuma grupās un sasaisti ar citiem ģeolektiem. Savukārt Agne Baroniene (Agnė Baronienė)un Daļa Pakalnišķiene (Dalia Pakalniškienė) stāstīja par izlokšņu leksiku – par pirkstu nosaukumiem Kurzemes izloksnēs, tos aplūkojot onoasioloģiskā un semasioloģiskā aspektā un secinot, ka šāda analīze var palīdzēt izzināt, kā valodas runātāji konceptualizē pasauli.

Konferences septītā sēde tika veltīta galvenokārt dažādiem valodu paveidiem un zinātniskā teksta žanriem: vieglajai, vienkāršajai valodai, esperanto, cildinājuma tekstiem,  kā arī jaunvārdiem. Latviešu valodas institūta  pētniece Velga Polinska stāstīja par jaunākajiem sasniegumiem vieglās valodas jomā – nule izdotajiem stāstu krājumiem vieglajā valodā, kuros iekļauti latviešu autoru oriģināldarbi. Izklāstot vieglās valodas principus, nozīmi un ceļu uz mērķauditoriju, referente aprakstīja darbu pie abiem stāstu krājumiem, sākot no to rosināšanas līdz rediģēšanai un pārbaudei mērķauditorijā. Savukārt Aiga Veckalne stāstīja par citu valodas paveidu – vienkāršo valodu, kas tiek lietota ar nolūku padarīt tekstu skaidrāku, vieglāk uztveramu un piekļūstamāku visām sabiedrības grupām. Rādot un analizējot piemērus – galvenokārt juridiskus tekstus, tika skaidroti vienkāršās valodas pamatprincipi un to nozīme teksta uztverē. Lietuviešu pētniece Aida Čižikaite (Aida Čižikaitė)pievērsās esperanto, stāstot par pirmo šīs valodas grāmatu, kurai šogad aprit 138 gadi un kas aizsāka līdz šim plašāko starptautiskas valodas kustību pasaulē. Referātā tika aplūkota tās struktūra, unikalitāte un nozīme valodas vēsturē un attīstībā.  Interesants un piemēriem bagāts bija Jolantas Vaskelienes (Jolanta Vaskelienė) referāts par jaundarinājumiem lietuviešu rakstnieces  Jolitas Skabjauskaites (Jolita Skabuauskaitė)darbos – tie tika analizēti galvenokārt leksiskā un morgoloģiskā aspektā: kādas vārdšķiras vārdi tiek jaunradīti, kā un ar kādiem elementiem tie veidoti. Lai gan daudzi no tiem ir un paliks viena autora radīti vārdi, tie bagātina valodu un dažreiz tiek pārņemti arī turpmākā lietojumā. Agneses Dubovas, Diānas Laivenieces un Dzintras Leles-Rozentāles referāts tika veltīts īpašam teksta žanram – laudatio jeb slavinājumam, to sasaistot ar konferences jubilāra vārdu un atklājot pārsteidzoši daudzveidīgas akadēmiskā apsveikuma iespējas.

Astoto sēdi iesāka Anna Stafecka, kura iepazīstināja klātesošos ar 1860. gadā latgaliešu rakstu valodā publicētajiem Bībeles stāstiem „Nutykszonas Biblias aba Izstostiejszona Roksta Swâta Waca un Jauna Istodiuma ..” (tulkojis, visticamāk, Gustavs Manteifelis), to rakstības, gramatikas un leksikas īpatnībām, tostarp vairākām Dricānu izloksnes iezīmēm tajos. Lai arī šī sēde galvenokārt bija veltīta baltu valodu dialektoloģijai, tomēr arī nākamais referents Uģis Nastevičs tajā labi iekļāvās ar savu kolorīto stāstījumu par zudušo latviešu valodas rakstības sistēmu – mezglu rakstiem. Lietuviešu valodniece Rūta Kazlauskaite (Rūta Kazlauskaitė) aplūkoja divus izdevumus, kuros apkopoti Lietuvas Pakrojas rajona vietvārdi – „Lietuvos apgyventos vietos: pirmojo visuotinojo Lietuvos gyventojų 1923 m. surašymo duomenys” (1925) un „Lietuvos TSR administracinio-teritorinio suskirstymo žinynas” (1974–1976), īpašu uzmanību pievērsdama izloksnes un literārās valodas formu mijiedarbībai tajos. Lietuvu pārstāvēja arī Nijole Tomiene (Nijolė Tuomienė), kura referēja par saistību starp reliģiju un etniskumu Lietuvas dienvidrietumos un Baltkrievijas ziemeļrietumos, kur gadsimtiem ilgi dažādu iemeslu dēļ ir likta vienādības zīme starp jēdzieniem „katolis” un „polis”. Šajā reģionā iedzīvotāji ikdienā turpināja lietot savu dzimto valodu – lietuviešu, baltkrievu vai poļu –, bet baznīcā runāja tikai poliski. Sēdes nobeigumā lietuviešu valodniece Monika Stankiene (Monika Stankienė) analizēja, kādas objektīvās un subjektīvās lingvistiskās un ekstralingvistiskās iezīmes un metaforiskie priekšstati par valodu ir iesaistīti pierobežas žemaišu valodas (varianta) konceptualizācijā.

Konferences devītajā sēdē apvienojās pētnieki, kuru darbības lauks saistāms ar tulkošanu, terminoloģiju un valodu kontaktiem. Augu valsts terminus aplūkoja Silga Sviķe, Arturs Stalažs un Karina Šķirmante, stāstot par savu projektu, kurā tiek veidots floras leksikas tēzaurs „Bioleksipēdija”, kas izstrādāta organismu nosaukumu un bioloģijas, zooloģijas, mikoloģijas, virusoloģijas un citu terminu un speciālās leksikas vienību pētniecībai. Savukārt Anita Helviga un Diāna Laiveniece aplūkoja termina „anotācija” attīstību un rosināja atteikties no vārda „anotēt” otrās nozīmes ‘pievienot tekstam metadatus’ un šīs nozīmes izteikšanai izmantot vārdu „marķēt”. Trīs referāti tika veltīti translatoloģijai. Evelīna Ķiršakmene, kura izstrādā promocijas darbu par viltusdraugiem valodā, referātā analizēja latviešu valodas viltusdraugu vārdnīcas – tādas latviešu valodā izdotas divas Andreja Veisberga 1994. gadā publicētā angļu-latviešu un Karstena Lomholta 1997. gadā klajā laistā dāņu-latviešu viltusdraugu vārdnīca. Referente stāstīja par to nozīmi tulkošanas darbā, par vārdnīcu struktūru, par līdz šim izdoto vārdnīcu ieguvumiem un trūkumiem. Ilze Rūmniece un Agnese Upīte aplūkoja Gāja Jūlija Cēzara darba „Piezīmes par gallu karu” un tā fragmentu tulkojumus latviešu valodā  dažādos laikos, atklājot dažādas pieejas teksta tulkošanā (burtisku un literāru) un raisot diskusiju par to, kā atveidot locījumus, kādu latviešu valodā nav. Aiga Bādere pievērsās aktuālai tēmai – mašīntulkojumvalodai, definējot tās leksiskās un semantiskās pazīmes un vērtējot tās kvalitāti, kā arī lasītāja uztveri.

Konferences pēdējā sēdē bija galvenokārt diahroniskas (vēsturiskas) ievirzes priekšlasījumi, kas atklāja latviešu valodas daudzveidību laikā un telpā un valodas pētniecības plašumu un nozīmi. Raivis Bičevskis stāstīja par ievērojamākajiem Herdera institūta viesiem (Maksu Planku, Martinu Heidegeru, Osvaldu Špengleru u. c.) un viņu fundamentālajiem pētījumiem, ko varbūt tieši ietekmējušas vizītes Rīgā un šeit nodibinātie kontakti, tādējādi apliecinot zināšanu pārneses un zinātnieku tīklošanās nozīmi. Igors Koškins analizēja slāviskas cilmes aizguvumus Georga Elgera poļu-latīņu-latviešu vārdnīcā un Jana Karigera poļu-latviešu vārdnīcā, kur tiešais valodu sastatījums atklāj vairākus no mūsdienu valodas viedokļa arhaiskus un teritoriāli ierobežotus leksikas elementus un parāda aizguvumu un to nozīmju ceļus. LU HZF Latviešu valodas institūta vadošās pētnieces Irēna Ilga Jansone un Renāte Siliņa-Piņķe nolasīja referātu „Personvārdi 18. gadsimta evaņģēliski luterisko draudžu baznīcu grāmatās: kopīgais un atšķirīgais”, kas tapis, pārskatot „Latviešu personvārdu vēsturiskajai vārdnīcai” nepieciešamo datu ekscerptus un izdarot kopējus secinājumus. Referātā salīdzināti trīs attālu draudžu – Ērģemes, Priekules un Ugāles – personvārdi 17. gadsimta beigās un 18. gadsimtā un konstatēts, ka, apzinot un analizējot personvārdus vairākās draudzēs, iespējams noteikt, vai veidojas noteiktu personvārdu areāli; vai šie areāli atbilst latviešu valodas izlokšņu grupām vai kultūrvēsturiskajiem areāliem; vai personvārdos novērojamas izlokšņu īpatnības. Institūta vadošais pētnieks Māris Baltiņš analizēja pirmos žurnālus Latvijas presē un to, kā tie palīdzējuši terminu radīšanā un nostiprināšanā. Pētnieks uzskata, ka  tieši žurnālu periodiskums un pievēršanās konkrētai tematikai veicināja terminu vienveidīgu lietošanu un  padarīja to nostiprināšanos valodā iespējamu. Konferenci noslēdza Ievas Ozolas referāts par Viļķenes izloksni. 

Akadēmiķa Jāņa Endzelīna dzimšanas dienas atceres starptautiskā zinātniskā konference tika aizvērta ar aicinājumu iesniegt uz priekšlasījumiem balstītus zinātniskus rakstus žurnālam Linguistica Lettica un novēlējumu veidot tos tā, lai tos ar interesi lasītu arī pēc 500 gadiem – tāpat kā mēs ar interesi lasām tekstus, kas tapuši kopš pirmās latviešu grāmatas izdošanas pirms 500 gadiem.