Latvija ir viena no valstīm, kur joprojām dzīvo un valodu bagātina izloksnes un dialekti, taču literārā valoda, neieskatoties dialektu bagātībās, arvien zaudē krāšņumu un veiklu mēli, labprātāk aizņemoties vārdus no svešām zemēm, nevis meklējot tos novados. Apvidvārdi ir kā visīsākās latvju dainas, kas glabā ziņas par latviešu valodas daudzveidību, kultūru un sadzīvi un rāda novadu skaistās savpatības.
Nu jau rit otrais gadsimts, kopš valodnieki apvidvārdus neatlaidīgi (ar dažiem pārtraukumiem) krājuši citu pie cita kartītēs, kastītēs, kladītēs, tabulās un nu jau arī datubāzēs. Un tautas spēku tie izmantojuši visos laikos. Jau Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns, vācot materiālus «Latviešu valodas vārdnīcai», saprata, ka visu Latviju vienā zirga pajūgā nepaspēs apbraukāt, un 20. gadsimta sākumā aicināja novadu ļaudis iesūtīt apvidvārdus vai lūdza precizēt dzirdēto vārdu nozīmes. Ļaudis atsaucās, vēstules plūda, un čaklāko iesūtītāju vārdi joprojām ierakstīti lielajā vārdnīcā. LU Latviešu valodas institūts (tolaik Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts) turpināja iesākto, katru gadu rīkojot vairāku nedēļu ilgas ekspedīcijas un savācot un kartotēku kastītēs ieguldot gandrīz divus miljonus vārdu. Taču pēdējās desmitgadēs apvidvārdu vākšana ir pierimusi un daudzi apvidvārdi draud izzust, tapt aizmirsti, tā arī nerodot iespēju tikt pierakstītiem. Tāpēc ir pienācis laiks atkal sasaukt Latvijas iedzīvotājus kopīgā apvidvārdu talkā, lai, godājot valodnieku, dzejnieku un kultūras darbinieku nepiepildītos sapņus, mēs varētu atcerēties tos pierakstīt un darīt zināmus citiem. Un palepoties paši par sevi.
Apvidvārdu talku rīko LU Latviešu valodas institūts sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju ar Latvijas Nacionālā kultūras centra, Ziedoņa muzeja, Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Stāstnieku asociācijas atbalstu.
Apvidvārds ir kādā reģionā lietots vārds, kas atšķiras no latviešu literārās valodas un ko lieto noteiktā apvidū. Tā, piemēram, kartupeli Kurzemē sauc par rāceni, Vidzemē ap Madonu – par tupeni, Latgalē – par buļbu, guļbu, uļbiku u. c.; Kurzemē kartupeļus jem, Vidzemē ap Madonu mauc, Lejaskurzemē un Dienvidlatgalē – kaš, Latgalē – lasa u. c. Apvidvārds var būt jebkurš vārds – gan lietvārds (piemēram, ķinka ‘kartupeļu biezputra’ ap Mazsalacu, Limbažiem, Gaujienu), gan darbības vārds (piemēram, lūsināties ‘vērīgi skatīties’ ap Dundagu), īpašības vārds (breineigs ‘brīnišķīgs’ Latgalē) u. c., pat izsauksmes vārds vai saiklis. Datubāzes apvidvārdu ailītē aicinām ievadīt arī novadam raksturīgos teicienus. Vācējam nav jādomā, ka pierakstāmi tikai retie izloksnē lietotie vārdi. Vārds uzskatāms par apvidvārdu arī tad, ja tas tikai nedaudz atšķiras no citur lietotā vārda (piemēram, par kartupeļa apvidvārdiem uzskatāmi arī karpelis, kartpelis, kartfelis u. c.). Par apvidvārdiem saucami arī vārdi, kam ir atšķirīga nozīme (piemēram, rāceņi ‘kartupeļi’ Kurzemē). Līdz ar to var reģistrēt visus vārdus, brīvi interpretējot nozīmi, kādu to pazīst lietotājs – tas lieliski rādīs ziņas par vārda, to variantu, kā arī vārda nozīmju un nozīmju nianšu ģeogrāfisko izplatību.
Lai apvidvārdu vākšana noritētu veiksmīgi un informācija būtu izmantojama gan izlokšņu leksikas popularizēšanā, gan pētniecībā, svarīgi piefiksēt vairākus faktorus, kas rāda informācijas ticamību.
Lai apvidvārds tiktu reģistrēts datubāzē, obligāti aizpildāmie lauki ir 1) Apvidvārds*, 2) Nozīme*, 3) Lokalizācija/reģistrēšanas vieta*.
Vārds, kas neietilpst literārajā valodā vai tajā tiek lietots ar kādu atšķirīgu nozīmi un kas sastopams kādā noteiktā apvidū.
Tas pierakstāms vienkāršotajā fonētiskajā transkripcijā, diferencējot burta o, kas var apzīmēt patskaņus [o], [ō] un divskani [uo]. Divskani vēlams rakstīt ar diviem burtiem – uo, piemēram, buoķīzeris ‘darbarīks – stienis ar kāsi galā’, žuoķeris ‘rīks, miets ar vismaz četriem dzelzs āķiem, ko izmantoja ūdu zvejā nogrimušu ūdu sameklēšanai un izcelšanai’. Ja ir zināms lietojums, atsevišķi var norādīt arī īso o, piem., ļorka ‘mīksts, ļurīgs’, un garo ō, piem., ōme ‘vecāmāte’.
Tāpat, ja teicējs apvidvārdā lietojis mīksto līdzskani ŗ, tas rādāms gan apvidvārda pierakstā, gan piemērā, piem., dumbeŗuot ‘izņemt zivis no dumbēra (senāk bi tādi dumbēri, ku tās zuves ielaida. un ta vakarim aka gāja dumbeŗuot, izjemt tās zuves.).
Īpašas atzīmes par rakstību un izrunu fiksējamas atsevišķi piezīmēs, piemēram, platā e, ē lietojums u. c.
Apvidvārdu skaitā var iekļaut īpašvārdus – novada valodai raksturīgos personvārdus, piem., Ģēda ‘sievietes vārds’, Jēkaups ‘zēna, vīrieša vārds’, to pārveidojumus un iesaukas, piem., Malle ‘personvārds – sievietes vārds, pārveidojums no vārda Margrieta’, vai dzīvnieku vārds, piem., Duksis ‘īpašvārds – suņa vārds’, Melnis ‘īpašvārds – melna zirga vārds’.
Par apvidvārdiem uzskatāmi arī vārdi, kam tikai nozīme atšķiras no literārās valodas vārda, piemēram, sēta ‘pagalms’, stallis ‘kūts’.
Datubāzē var ievadīt apvidvārdu, ko tur jau reģistrējis cits lietotājs. Papildus ievadītais vārds rādīs tā izplatības biežumu, nozīmes nianses un ģeogrāfisko izplatību.
Vārda nozīme skaidrojama latviešu literārajā valodā. Skaidrojums var būt izteikts gan ar literārās valodas ekvivalentu, piem., dūcis ‘duncis’, knausis ‘ods’, ar literārās valodas vārdu un kādiem papildu raksturojošiem apzīmējumiem, piem., ķinka ‘kartupeļu biezputra’, roidas ‘veci, nevajadzīgi priekšmeti; krāmi’, gan aprakstoši, piem., atbūda ‘ikgadēja dabas parādība, kad Daugavas palu ūdeņi ieplūst Dvietes senlejā un to appludina’.
Apvidvārdam var būt gan viena nozīme, piem., duls ‘tumši brūns, tumši pelēks (par zirgu, govi); tumšs’, gan tas var būt polisēmisks – ar vairākām nozīmēm, piem., kalva 1) paugurs; 2) neliela sala; 3) selga; 4) līcis, sēklis.
Fiksējama apvidvārda reģistrēšanas un lietošanas vieta (pilsēta, novads, pagasts, ciems), kur tas tiek runāts. Apvidvārda fiksēšanas pagastu iespējams atlasīt no saraksta. Ja Jūsu izvēlētā vieta neparādās sarakstā, precīzākas norādes var ierakstīt piezīmēs. Ja identisks vārds fiksēts vairākās vietās, to var norādīt piezīmēs vai arī ierakstīt vārdu atkārtoti (vēlams), norādot jauno fiksēšanas vietu.
Izlokšņu piemēru pierakstīšanas pamatprincips ir pavisam vienkāršs – kā runā/dzird, tā raksta (rakstības ieteikumus sk. sadaļā “Apvidvārds”). Sarunājoties ar izloksnes teicējiem, ieteicams ne tikai fiksēt apvidvārdu, bet norādīt tā lietojumu plašākā kontekstā (kā teikumu, izteicienu, frazeoloģismu utt.). Lieliski, ja no teikuma ir izprotams apvidvārda lietojums un nozīme, apvdivārds parādās dažādos locījumos. Jo precīzāks un daudzveidīgāks ir izloksnes piemērs, jo bagātīgāk tiks atspoguļota apvidū runātā valoda. Ja iespējams, droši var pārjautāt, kas tas par interesantu vārdu, vai to lieto bieži vai pazīst arī kaimiņpagastos, kādas paaudzes to biežāk lieto. Vienam apvidvārdam iespējams pievienot arī vairākus teikumus, ja tie raksturo apvidvārda būtību.
Starp izloksnes piemēriem, kas nav savstarpēji saistīti stāstījumā, vēlams likt slīpsvītru, piem., niedres pie mums sauca pa spīlām. / spīlas izmantoja jumtiem. / Papes ezerā ir daudz tuo spīlu.
Tikpat svarīga cik reģistrēšanas vieta, ir arī apvidvārda teicēja (ja pierakstītājs pats nav apvidvārda lietotājs) personas dati – vārds, uzvārds, dzimšanas gads (ja teicējs devis atļauju izmantot savus personas datus) – un pierakstītāja vārds, uzvārds, kā arī apvidvārda reģistrēšanas datums. Tāpat nozīmīgi norādīt vārda lietošanas laiku – ja apvidvārds lietots senāk, bet nav mūsdienu izloksnes teicēju aktīvajā lietojumā, ja to lieto kāda noteikta paaudze vai tml. Visu šo papildinformāciju būtiski norādīt piezīmēs.
Daudzpusīgai apvidvārda atspoguļošanai, var norādīt arī papildinformāciju, ja tāda zināma. Piemēram, var norādīt: 1) piezīmes par vārda izrunu un gramatiskajām īpatnībām, 2) piezīmes par vārda rakstību, 3) vārda fiksējumu kaimiņpagastos vai citur Latvijā, 4) vārda lietojuma ierobežojumus (tikai vecākā/jaunākā paaudze, bieži, reti vai tml.) u. c. būtisku informāciju, kas labāk raksturotu apvidvārdu.
Pirms daba uzsākšanas vietnē ir jāreģistrējas, jo datubāze pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem. Lai ieietu datubāzē, nepieciešams vai nu to darīt, izmantojot pārlūkprogrammas Google vai Facebook, vai arī reģistrēties ar savu vārdu, e-pastu un paroli.
Lai nomainītu personīgos datus, jāspiež uz savu esošo datubāzes lietotājvārdu vai jāizvēlas trīs svītriņas lapas augšējā labajā stūrī un jāatver sadaļa „Lietotāja konts”, kas atvērs jaunu ievades logu, kur būs iespējams nomainīt gan lietotājvārdu (vārdu, ko citi redzēs pie ievadītā apvidvārda šķirkļa), gan paroli
Ievadot informāciju, svarīgi, lai dati būtu ticami un saprotami. Lai pievienotu vārdu, jāizvēlas poga “Pievienot vārdnīcai +”, kas atvērs jaunu informācijas ievades logu, kur iespējams ierakstīt: 1) apvidvārdu; 2) apvidvārda nozīmi; 3) reģistrēšanas vietu; 4) izloksnes piemēru(s), 5) piezīmes.
Lai rediģētu ievadīto šķirkli, pirmajā lapā jāspiež “Skatīties visus”, kas atvērs jaunu logu. Savus vārdus iespējams labot, izvēloties pie sevis ievadītajiem vārdiem zīmuļa simbolu, kas atvērs informācijas ievades logu, kur būs jau ievadīto informāciju iespējams papildināt vai labot, pēc tam saglabājot veiktās izmaiņas.
Aktivizējot cita datubāzes lietotāja pievienotos apvidvārdus, tiem iespējams pievienot komentāru vai ierakstu. Piemēram, iespējams pierakstīt par lietojumu citā apvidū, lietojuma ierobežojumus, citas nozīmes. Ja uz šķirkļa vārdu attiecināmā papildinformācija ir nozīmīga (jauna fiksēšanas vieta, cita nozīme u. tml.), tad vēlams veidot jaunu šķirkli, atkārtoti veidojot ierakstu ar konkrēto apvidvārdu.
LU Latviešu valodas institūts
Kalpaka bulvāris 4 (111., 308. telpa)
Rīga, LV-1050
☏ 67034016
Seko mums
© Citējot un pārpublicējot no LU Latviešu valodas institūta mājaslapas, atsauce obligāta.
