No 2025. gada janvāra līdz martam norisinās 83. Latvijas Universitātes starptautiskā zinātniskā konference, kas aptver septiņas jomas: eksaktās zinātnes un tehnoloģijas, izglītības zinātnes un psiholoģija, tiesību zinātnes, medicīnas un dzīvības zinātnes, ekonomika un sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes un starpdisciplinārā joma. Izglītības zinātņu un psiholoģijas sekcijā „Valoda un literatūra izglītības kontekstā”, kas notika 2025. gada 31. janvārī, piedalījās arī Latviešu valodas institūta pētnieces Dite LIEPA, Anna VULĀNE un Velga POLINSKA.

V. Polinska referātā „Vieglās valodas lietojums mācību materiālos Skola2030: jauna pieredze un atziņas”, kas izstrādāts Atveseļošanas un noturības mehānisma atbalstītajā projektā „Latvijas Universitātes iekšējā un ārējā konsolidācija” (Nr. 5.2.1.1.i.0/2/24/I/CFLA/007)., aplūkoja stundu materiālus 7.­–9. klasei, kas pēc Valsts izglītības satura centra pasūtījuma adaptēti vieglajā valodā. Analīzei pēc nejaušības principa tika atlasīti 6 materiāli, kuros tika skatīts vieglās valodas lietojums.

Pētījumā secināts, ka analīzei atlasītie materiāli kopumā neatbilst vieglās valodas principiem nevienā vieglās valodas aspektā. Pozitīvi vērtējams, ka materiālos nav sinonīmijas un reti lietoti pārnestas nozīmes vārdi, parasti ir skaidrs darbības veicējs, teksti rakstīti vienkāršajos laikos, darāmajā kārtā un īstenības, vajadzības vai pavēles izteiksmē. Tāpat materiālos lietots vieglās valodas principiem atbilstošs fonts, burtu izmērs un izmērs, teksta pārskatāmībai lietotas aizzīmes un treknraksts. Taču materiālos nekonsekventi lietotas terminu un svešvārdu izmantošanas metodes, tajos ir daudz liekvārdības un abstrakcijas, kā arī sarežģītu teikuma konstrukciju. Ikvienā materiālā ir plašs verbālsubstantīvu un divdabju lietojums, arī izraudzītie attēli ir neprecīzi un neskaidri, kas vieglajā valodā nav pieņemami.

V. Polinska un D. Liepa kopreferātā „Literatūra vieglajā valodā ­– atskats un perspektīvas” skaidroja literatūras vieglajā valodā nozīmi un iepazīstināja ar izdevumiem vieglajā latviešu valodā. Literatūrai vieglajā valodā ir divi galvenie virzieni: darbu intralingvāli tulkojumi jeb adaptācijas un vieglajā valodā tapuši oriģināldarbi. Latvijā pirmā grāmata vieglajā valodā „Milda dzīvos Rīgā” izdota jau 1999. gadā, drīz pēc tam izstrādāti vairāki materiāli speciālajā izglītībā, biedrības „Papardes zieds” izglītojošie izdevumi (2003/2004), kā arī K. Skalbes pasaku (2003) un R. Blaumaņa noveļu (2004) adaptācijas. Taču nākamais izdevums bija jāgaida gandrīz 20 gadus – tikai 2021. gadā iznāk latviešu klasikas adaptācija grāmatā „Dullais Dauka un citi”.

Būtiska loma daiļliteratūras attīstībā bijusi Latvijas Universitātes Lietišķā valodniecības centra, vēlāk ­– Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras rīkotajam rakstniecības konkursam „Viegli lasīt”, kas šogad notiks jau trešo reizi. Taču pedagogu darbā var noderēt ne tikai daiļliteratūra vieglajā valodā, tāpēc referentes iepazīstināja klausītājus arī ar citiem resursiem, kas var kalpot par valodas apguves rīku katram pedagogam.

Dite Liepa referāta tēmu „Neērtie lielie sākumburti – problēmgadījumu apskats” izvēlējās tālab, ka lielo sākumburtu lietojums latviešu valodā ir sarežģīts un neērts, dažkārt tas var šķist pat neloģisks un pretrunīgs. Referātā tika skatīti tādi jautājumi kā Dziesmu un deju svētku nosaukumu pareizrakstība likumā un praksē, salīdzināta reliģisko svētku pareizrakstība likumos, kalendārā un Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas pieņemtajos lēmumos (Lielā piektdiena vai Lielā Piektdiena, Svētā mise vai Svētā Mise u. c.), kā arī aplūkoti citi problēmjautājumi: vārdu olimpiskais, pasaules, starptautiskais, valsts rakstība vairākvārdu nosaukumos un skaitļu iekļaušana nosaukumos. Šis referāts ir būtisks, jo pēdējais Valsts valodas centra ieteiktais izdevums ­– V. Laugale, Dz. Šulce „Lielo sākumburtu lietojums latviešu valodā: ieskats vēsturiskajā izpētē, problēmas un risinājumi” (Latviešu valodas aģentūra) ­– ir iznācis 2012.gadā, taču joprojām daudzi ar šiem ieteikumiem nav iepazinušies. Pedagoģiskajā praksē par šiem jautājumiem netiek pietiekami diskutēts, mācību grāmatās izmanto sen zināmus, bet „drošus” piemērus, kas vairs neatbilst pašreizējām aktualitātēm, vai arī sadaļu par lielo sākumburtu lietojumu neiekļauj vispār. Tāpēc referāta noslēgumā D. Liepa sniedza informāciju par uzticamiem resursiem, kuros var pārliecināties par pareizo sākumburtu lietojumu.

Ļoti nozīmīgu devums šajā konferences sekcijā bija LaVI vadošajai pētniecei Annai Vulānei. Četras studentes iepazīstināja sekcijas klausītājus ar saviem pētījumiem, kuri izstrādāti profesores Annas Vulānes vadībā.

Paula Sonita Deruma referātā „Garo patskaņu pareizrakstības prasme sākumskolā: gadījuma analīze” norādīja, ka Latvijā ilgi pastāvējušas dažādas skolu sistēmas, kas kavējušas pietiekamu latviešu valodas prasmju attīstību skolēniem, kas mācījušies krievu plūsmā. Biežākā rusolingvu pieļautā kļūda ir patskaņu pieraksts bez garumzīmes. Pētījumā tika analizēta bijušās mazākumtautību skolas sākumskolēnu prasme diktētā tekstā saklausīt garos patskaņus un ievērot to pareizrakstību. P. S. Deruma atzina, ka valodas apguvi ietekmē ne tikai skolēnu ikdienas vide un sociālie apstākļi, bet arī gadījumi, kad skolotāju dzimtā valoda nav latviešu. Referāta noslēgumā tika sniegtas arī rekomendācijas, lai sekmīgāk attīstītu skolēnu prasmi saklausīt garos patskaņus un divskaņus un ievērot šo ortogrammu rakstību.

Sandra Some-Feldmane uzstājās ar referātu „Latviešu valodas pasaulainas izzināšanas iespējas 5. klasē”. Autore skaidroja, ka pasaulaina ir valodas un domāšanas mijiedarbība kas ietekmē tas lietotāju domāšanu un pasaules izpratni – valoda ne tikai atspoguļo realitāti, bet arī ietekmē viedu, kā valodas lietotājs to uztver. To būtiski apzināties arī izglītības kontekstā, izprotot valodas lomu nacionālās identitātes veidošanā. S. Some-Feldmane atzina, ka mācību saturā nav pietiekami daudz materiālu un vienotas sistēmas nacionālās identitātes stiprināšanai, turklāt arī skolotājiem ne vienmēr pietiek izpratnes, kā izpētīt valodas pasaulainu un kā šīs zināšanas mācīt. Pētījumā tika akcentēts koncepts „maize”, iekļaujot 10 dažādas stundas, kuras šīs koncepts vienoja, ­un apskatot vārda etimoloģiju, kultūrvēsturisko nozīmi, mākslu, folkloru. Pētījums parādīja, ka mācību saturs būtu jāveido tā, lai skolēni, apgūstot dzimto valodu, vienlaikus pilnveidotos kā personības.

Anastasija Rasiņa referātā „Skolotāja loma skolēnu tekstveides prasmju attīstībā”, izmantojot gadījuma pētījumu, īsi raksturoja rezultātus, kas gūti, analizējot vidusskolēnu tekstveides prasmes, un norādīja būtiskākos iemesli, kāpēc jaunieši nespēj izstrādāt kvalitatīvus dažādu tipu un valodas stilu tekstus. Lai sekmīgi attīstītu skolēnu tekstveides prasmes, latviešu valodas mācību līdzekļos visos izglītības posmos iekļaujams pilnvērtīgs lingvodidaktiskais materiāls ar tekstu paraugiem un atbilstošiem uzdevumiem, novēršot fragmentārismu un sadrumstalotību. Savukārt skolotājam pārdomāti jāplāno skolēnu darbs gan teksta izstrādes sagatavošanas, rakstīšanas un rediģēšanas, gan izvērtēšanas posmā. Skolēnu tekstveides prasmju attīstīšanā būtiski nodrošināt skolā vienotas prasības dažādu radošo tekstu izstrādei, kā arī citu mācību priekšmetu skolotājiem jāņem vērā, kurus runas žanrus skolēni ir apguvuši latviešu valodas mācībā, un jāpievērš uzmanība skolēnu runas kultūrai.

Līga Horgana referātā „8.–9. klases skolēnu interpunkcijas prasmju attīstīšanas iespējas” iepazīstināja klausītājus ar vienu no veidiem, kā pamatizglītības posmā iespējams kompleksi attīstīt gan skolēnu interpunkcijas prasmes, gan rosināt līdzpārdzīvojumu un pārdomas par dzīvē nozīmīgo, proti, attiecībām ar citiem. Lingvodidaktiskais materiāls veidots, izmantojot Andras Neiburgas „Stāsta par Tilli un Suņu vīru” un fragmentu no režisores Daces Slagūnes fimas „Suņu vīrs un Tille”, kurā aktiera Mārtiņa Vilsona teiktais un runas intonācija ir ļoti tuva A. Neiburgas darba emocionālajam marķējumam. Atbilstoši pēctecības principam skolēns tiek virzīts no vienkāršākiem teorijas izpratnes uzdevumiem uz kompleksākiem lingvistiskās domāšanas attīstīšanai paredzētiem uzdevumiem. Tā kā uzdevumos ir izmantots samērā apjomīgs, emocionāli piesātināts fragments no literārā darba, skolēni tiek aicināti pastāvīgi iedziļināties ne tikai interpunkcijas jautājumu izpētē, bet arī daiļdarba saturā, tēlu atveidē un atspoguļotajā vērtībsistēmā.

83. Latvijas Universitātes starptautiskās zinātniskās konferences Izglītības zinātņu un psiholoģijas sekcijā „Valoda un literatūra izglītības kontekstā” izskanēja vēl citi aizraujoši, informatīvi un izglītojoši referāti par skolēnu prasmju un zināšanu pilnveidi valodas un literatūras jomā. Gan starpbrīdī, gan sekcijas noslēgumā raisījās aktīvas diskusijas par skartajām tēmām. Tas liecina par klausītāju ieinteresētību, kā arī aplūkoto tematu aktualitāti. Prieks, ka arī LU Latviešu valodas institūta pārstāvji jau ilgstoši ir neatņemama šīs sekcijas daļa, papildinot pedagoģijas jomu ar jauninājumiem valodniecības nozarē.