2022. gada 15. decembrī Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Sastatāmās valodniecības un tulkošanas nodaļa un Latvijas Tulku un tulkotāju biedrība tulkošanas nozares speciālistus un studentus aicināja piedalīties ziemas lasījumos „Tulkotāja meklējumi un atradumi”. Ziemas lasījumu tradīcija aizsākta 2015. gadā, un šis bija jau astotais gads, kad decembra vidū Latvijas tulki, tulkotāji un valodnieki satikās, lai dalītos savā pieredzē, atklājumos un secinājumos, kas saistīti ar tulkošanas un terminoloģijas teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem. Lasījumos piedalījās arī LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Mg. art., Mg. hum., LU doktorante VELGA POLINSKA.

Jāteic, ka pēdējos gados piedzīvotās pārmaiņas ieviesušas savas korekcijas arī konferenču norisē, tālab 8. ziemas lasījumi „Tulkotāja meklējumi un atradumi” norisinājās attālināti. Lasījumos piedalījās 11 referenti, pārstāvot gan Latvijas Tulku un tulkotāju biedrību, gan Ekonomikas un kultūras augstskolu, Pekinas Ārzemju studiju universitāti un, protams, Latvijas Universitāti un Latviešu valodas institūtu. Tulkotāji bija meklējuši atbildes uz jautājumiem dažādās jomās – tie bija dzimtes tulkojumu stereotipi reklāmās, deminutīvos ietverto nianšu atveide, Latvijas zīmju tulkošana, korpuslingvistikas terminu atveide, izmeklēšanas laikā iegūto audio materiālu transkribēšana, problemātika filmu tulkošanā un pat videospēļu satura atveide latviešu valodā.

LU doktorante Velga Polinska 8. ziemas lasījumos uzstājās ar referātu „Grūtības, tulkojot tekstu vieglajā valodā”. Referātu autore iesāka ar skaidrojumu, kāpēc ir svarīgi runāt par vieglo valodu kā iekļaujošas sabiedrības stūrakmeni, kur līdzās vides pieejamībai un dažādiem palīglīdzekļiem jānodrošina arī piekļuve informācijai.

Līdz šim Latvijā visbiežāk lietotas Starptautiskās bibliotēku asociācijas federācijas (IFLA – International Federation of Library Associations) vieglās valodas definīcijas, kas nosaka, ka vienā gadījumā vieglā valoda ir lingvistiska teksta vienkāršošana, kas atvieglo lasīšanu, bet ne satura izpratni, savukārt otrā gadījumā vieglā valoda ir teksta, satura un formas vienkāršošana, kas atvieglo gan lasīšanu, gan satura uztveri. Referāta autore piedāvā savu definīciju – vieglā valoda ir informācijas izklāsta metode, pielāgojot tekstu mērķauditorijas vajadzībām atbilstoši valodai specifiskiem nosacījumiem attiecībā uz leksiku, sintaksi un vārddarināšanu, kā arī uz vizuālo noformējumu un teksta organizāciju. Tas nozīmē, ka vieglās valodas principi, pirmkārt, atšķiras katrai valodai, otrkārt, attiecas gan uz rakstītu, gan runātu tekstu.

Par to, vai tekstu pielāgojam, adaptējam vai tulkojam vieglajā valodā, Latvijā aizvien nav vienprātības. Referāta autore gan uzskata, ka šajā gadījumā visprecīzāk atbilstu intralingvālas tulkošanas koncepts atbilstoši Romana Jākobsona tulkošanas modeļiem, taču vienlaikus jāapzinās, ka ikdienā var saskarties ar jebkuru no šiem terminiem un tie būtībā apzīmē vienu un to pašu procesu.

Tulkošana vieglajā valodā ietver ne vien teksta atlasi, tulkošanu un rediģēšanu, bet arī atbilstošu vizuālo noformēšanu un sadarbību ar mērķa grupu – tā ir būtiskākā atšķirība. Teksts vieglajā valodā tiek radīts ar mērķi nodrošināt viegli saprotamu informāciju, tāpēc, neveicot pārbaudi mērķa grupā, teksts var nepildīt savu funkciju. Tomēr jāņem vērā, ka teksta pārbaudes dēļ tulkošana vieglajā valodā kļūst ievērojami laikietilpīgāka un dārgāka.

Vieglās valodas ekspertam nepieciešamās prasmes ir:

1. jomas un valodas kompetence – cilvēks, kurš strādā ar tekstu, pilnībā izprot avota tekstu un spēj izveidot funkcionālu mērķa tekstu;
2. visaptverošas zināšanas par vieglo valodu un tās problemātiku – teksta veidotājam būtu jāzina, ka vieglajai valodai ir dažādi līmeņi, jāsaprot, kādas ir to galvenās iezīmes, jāapzinās, ka noteikumi mēdz būt pretrunīgi, un jāspēj izvēlēties atbilstošāko risinājumu;
3. zināšanas par mērķa grupu – arī teksta pārbaude attiecas uz sadarbību ar mērķa grupu. Jāapzinās, ka gadījumos, kad nav bijis nekādas saskares ar mērķa grupu, veidot tekstu vieglajā valodā varētu būt ļoti grūti;
4. prasme izvērtēt mērķa situāciju – izpratne, kādos apstākļos cilvēks tekstu lietos;
5. tulkošanas/teksta veidošanas prasmes – mērķa teksts atbilst vieglās valodas principiem, tas ir rakstīts literārā, stilistiski pareizā valodā.

Autore norādīja, ka šīs prasmes jau piemīt tulkiem un tulkotājiem, taču realitātē ar vieglo valodu strādā dažādu profesiju pārstāvji, pārstāvot izglītības un zinātnes, sociālās aprūpes, valsts pārvaldes un kultūras, mākslas un izklaides jomu. Tālab ir būtiski meklēt veidus, kā nodrošināt nepieciešamās zināšanas un kompetences.

Galvenās grūtības, kas rodas, tulkojot tekstu vieglajā valodā, dalāmas vairākos blokos: teksta organizācija, nodrošinot plūdumu, saistījumu un loģiskumu, valodas lietojums, izvairoties no metaforām, pārnestas nozīmes vārdiem, svešvārdiem un terminiem un konsekventi ievērojot laiku secīgumu, un vizuālais noformējums, ievērojot teikumu un rindkopu izkārtojumu, kā arī piemeklējot atbilstošus attēlus. Noslēgumā secināts, ka tulkotājiem trūkst intereses par vieglo valodu, savukārt citu nozaru speciālistiem trūkst zināšanu, prasmju un kompetenču attiecībā uz tulkošanu vieglajā valodā. Tālab būtu jāattīsta prakses iespējas un vienlaikus jāveido skaidras, detalizētas un pārskatāmas vadlīnijas darbam ar vieglo valodu, kā arī jānodrošina sistemātiska apmācība.