2023. gada 22.–23. februārī notika izcilā letonista, baltista, indoeiropeista un pedagoga Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienai veltīta starptautiska zinātniska konference „Endzelīns. Valoda. Laiks”, kurā ar priekšlasījumiem klātienē divās konferencēs dienās par dažādiem Jāņa Endzelīna dzīves posmiem un viņa darba nozīmi dialektoloģijā, rakstu valodā, baltu onomastikā, terminoloģijā un valodas kultūrā piedalījās vairāk nekā 40 pētnieku no Latvijas, Lietuvas, Ukrainas, Vācijas, Norvēģijas un Polijas. Konference deva iespēju satikties pēc attālināto konferenču gadiem un klausīties referātus auditorijās. 

Konferences pirmā diena noritēja Latvijas Universitātes Lielajā aulā, to atklāja Latvijas Valsts prezidents Egils Levits un Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks.  

Plenārsēdē ar priekšlasījumu uzstājās Lietuvas pētniece profesore Grasilda Blažiene (Grasilda Blažienė), kura pastāstīja par Jāni Endzelīnu kā baltu onomastikas pētnieku. Uzaicināto viesu vidū bija Harkivas Universitātes pētnieki Mihailo Procenko (Mykhaylo Protsenko) un Serhijs Kudelko (Sergiy Kudelko), kuru referāts bija veltīts Jāņa Endzelīna dzīvei un darbam Harkivā (1909–1920).  

Pirmajā dienā ar lasījumiem uzstājās arī vairāki Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētnieki. Vadošā pētniece SANDA RAPA kopā ar valodnieci Dainu Nītiņu iepazīstināja ar Jāņa Endzelīna dzīvi un lingvistiskajiem uzskatiem. Pēc Dainas Nītiņas uzskatiem, Jāņa Endzelīna radošo un zinātnisko darbību var iedalīt trijos posmos: studiju laiks Jurjevas jeb Tērbatas Universitātē (1893–1908), ordinētā profesora darbs Harkivas Universitātē (1909–1920) un Rīgas posms, ko var sīkāk iedalīt pirmskara (1921–1945) un pēckara laikā (1945–1961). Pētnieces katru posmu raksturoja ar tiem raksturīgākajām zinātniskajām interesēm un paveiktajiem darbiem.  

Vadošā pētniece ANNA STAFECKA referātā „Jānis Endzelīns un latviešu dialektoloģija” uzsver, ka Jānis Endzelīns ir jaunas nozares – baltistikas – pamatlicējs salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā – nozarē, kura saistīta ar dzīvo tautas valodu jeb izlokšņu  faktiem. Par dialektu nozīmi J. Endzelīns raksta: „Bet iekāms neesam pamatīgi iepazinušies ar savas valodas dažādajām izloksnēm, nevar tai rasties ne pilnīga vārdnīca, ne zinātniska gramatika.” J. Endzelīna darbība dialektoloģijā aptver vairākas jomas: izlokšņu materiālu vākšana, aprakstīšana, apceļojot Latvijas novadus un fiksējot izlokšņu īpatnības fonētikā, morfoloģijā, vācot leksiku  topošajai Latviešu valodas vārdnīcai); pirmā izlokšņu aprakstu programma (publicēta 1912. un 1913. gadā mēnešrakstā „Druva”); nozīmīgie darbi salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā; ieguldījums latviešu ģeolingvistikas attīstībā; latviešu valodas dialektu vēstures skaidrojums. J. Endzelīns pievērsa lielu nozīmi izlokšņu materiālu vākšanai, jo „mūsu izloksnes – it sevišķi Vidzemē, Zemgalē un Kursā – izmirst un pa daļai jau ir izmirušas.; .. beidzamais laiks ir tāpēc pilnīgai izlokšņu izpētīšanai”.  Valodnieks ierosināja nodibināt  Latviešu valodas krātuvi (1936‒1946) un vadīja tajā izlokšņu pētīšanu.   Ļoti produktīvi  darbojās Rīgas Latviešu biedrībā (RLB), bija Zinību komisijas Valodniecības nodaļas vadītājs (1922–1940). Vasaras atvaļinājumu laikā kopā ar Kārli Mīlenbahu apceļoja Latviju un vāca latviešu izlokšņu materiālu. Izveidoja un vadīja  Baltu filoloģijas nodaļu (1921‒1940), nodibināja Filologu biedrību (1920‒1940), bija tās Rakstu (FBR) 20 sējumu redaktors, arī Latvijas Universitātes Zinātnisko rakstu pirmais redaktors. 1911. un 1912. gadā ar Harkivas universitātes atbalstu vāca izlokšņu materiālus pie Kurzemes un Vitebskas guberņas latviešiem. J. Endzelīna nozīmīgākie darbi baltu valodu salīdzināmajā valodniecībā ir Lettische Grammatik (Rīga, 1922) un „Latviešu valodas gramatika” (Rīga, 1951). Izlokšņu materiāli publicēti darbā „Latviešu valodas izloksnes, teksti un apraksti, no J. Endzelīna un K. Mǖlenbacha”. 1922. gadā izdotajā Lettisches Lesebuch līdzās folkloras un daiļliteratūras tekstiem doti izlokšņu paraugi no visiem dialektiem un raksturotas izloksnēs sastopamās īpatnības. 1933. gadā J. Endzelīns aktualizē latviešu valodnieku uzdevumus, kā vienu no svarīgākajiem minot latviešu valodas izoglosu atlanta izveidi, kura uzdevums – nospraust robežas atsevišķām izlokšņu īpatnībām. Pēc ilgāka pārtraukuma  Latviešu valodas dialektu atlanta  veidošana J. Endzelīna vadībā atsākas 1946. gadā. 

Vadošais pētnieks PĒTERIS VANAGS referātā „Jāņa Endzelīna nozīme latviešu rakstu valodas vēstures izpētei“ aplūkoja Jāņa Endzelīna devumu latviešu veco rakstu pētniecībā. Kaut J. Endzelīns publicējis tikai četrus rakstus, kas veltīti tieši rakstu pieminekļu pētniecībai, taču šai problemātikai pievērsies arī dažādos pārskatos par latviešu valodas vēsturi, kā arī iztirzājot atsevišķu valodas parādību vēsturi. Atsauces uz veco rakstu valodu atrodamas ļoti daudzos J. Endzelīna darbos. No šīm publikācijām iespējams secināt, kādi ir bijuši viņa uzskati par pirmo rakstu valodas dialektālo pamatu, par faktu uzticamību avotos, kā arī par tulkotāju un vācu valodas ietekmi uz pirmo rakstu valodu. Īpaši nozīmīgi ir raksti „Mūsu rakstu valodas pasākumi” (1903), „Piezīmes par 1585. gada katechismu” (1931) un „Tiems come femminile anche in lettone” (1931). Kaut tie publicēti pirms apmēram simt gadiem, tajos pausto atziņu vērtība un aktualitāte joprojām nav zudusi. 

Pētniece DITE LIEPA nolasīja kopā ar zinātnisko asistenti KRISTĪNI MEŽAPUĶI sagatavoto referātu „Jāņa Endzelīna izstrādāto valodas kultūras normu ievērošana 21. gadsimta divdesmitajos gados”, uzsverot, ka par nozīmīgākajiem darbiem šajā valodniecības nozarē tiek uzskatīti profesora izdevumi  „Dažādas valodas kļūdas” (1928 (divas reizes), 1930, 1932) un  „Profesora  J. Endzelīna atbildes” (Rīgas Latviešu biedrības  valodniecības nodaļas sēžu protokoli 1933–1942). Dite Liepa un Kristīne Mežapuķe referātā vērtēja Jāņa Endzelīna pagājušā gadsimtā aprakstīto ieteikumu aktualitāti mūsdienās, izmantojot plašsaziņas līdzekļu valodā atrastos valodas normu pārkāpumus pēdējo triju  (2020–2022) gadu laikā. Pārsvarā referātā tika minēti piemēri no Latvijas Radio un TV dzirdētās valodas. Kā liecina 21. gadsimta pirmo divdesmit gadu pieredze, Jāņa Endzelīna „Dažādas valodas kļūdas” apraksta tik dažādas un daudzveidīgas valodas kļūdas, ka tās savu nozīmi nav zaudējušas joprojām.  

Vadošais pētnieks MĀRIS BALTIŅŠ plenārsēdē uzstājās ar referātu „Profesora Jāņa Endzelīna terminoloģiskais mantojums un tā apzināšanas problēmas”, kurā tika aplūkoti trīs terminoloģiskā mantojuma aspekti: 1) saistībā ar J. Endzelīna dalību dažāda rakstura komisijās, kas risināja terminoloģiskos jautājumus, un viņa rediģētajiem terminoloģiskajiem resursiem; 2) saistībā ar J. Endzelīna atziņām par terminrades principiem un vēlamajiem vārddarināšanas modeļiem;  3) paša J. Endzelīna ieteiktajiem jaunvārdiem, no kuriem vairums lietojami arī terminu funkcijā. Jānis Endzelīns ieteicis šādus jaunvārdus (Mērijas Saules-Sleines apkopojums (1972)): autorība, apgāds, apstāklenis, atdeve, atradne, atkāpe, ciete, cildens, dzīvīgums, ietekme, ietve, ievēles balss jeb parbalss, ievērotne (достопримечательность), izcilnieks, izcils, izpilde, izstrāde, jutoņa, kārtns (regelmäßig), klātiene, ļaunība (die Bösheit), ļaunums (die Böse), masveidība, necerīgs (nevis: bezcerīgs – hoffnungslos), necils, neklātiene, nepieaugulis (недоросль), noiets, pārapdzīvotība, pirmrindnieks, priekšsēdis, projiene (nostbūtnes vietā), sauklis (Losung), skaitlenis, spode (apaviem),  trieciennieks (ударник), uzrocis, vajadze (das Sollen), vide, ziede; arī esme jeb ira (būšana un esamība vietā, das Sein, die Existenz), citesme (Hēgeļa „gara citesme”), neesme jeb neira (das Nichtsein). Alekša Kalniņa apkopojumā (1981) minēti vēl citi Jāņa Endzelīna ieteikumi: 1) Endzelīna darināti vārdi: apalītis (Rundstück), berzumi (= rīvmaize), celtuvis (lifts), izlietuve (Ausgussbecken), izplētnis, labestība (Güte), pārpelnot, skārdene (skārda trauks), spridzeklis (spridzināmā viela), spridzīkla (spridzināmais aparāts), šķirklis (Stichwort), visuresme (Allegegenwart); 2) Endzelīna pārveidotie vārdi: apgāds (ne izdevniecība), attieksme (attiecības vietā), pulksteņa ciparnieks (ne ciparnīca), dārzeņi (ne dārzāji), dotumi (“dotības” vietā); 3) apvidus vārdu piemēri: aizstāt (kādu, piem. darbā), laitīt (masēt), lēst, aplēst, lēse (rēķināt, aprēķināt, rēķins), sausēklis (Löschblatt), tversme (garīgs spēks), zutiņš (= nēģis).  

Plenārsēdi noslēdza Jāņa Endzelīna darbu izlases rādītāja atvēršana. Savukārt pēcpusdienā bija Latviešu valodas institūta iedibinātās un UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas atbalstītās Apvidvārdu talkas godināšana, kurā izskanēja ne vien lasījumi par apvidvārdiem lībiskajā, vidus un augšzemnieku dialektā, bet arī vairāku folkloras kopu uzstāšanās, notika Endzelīnam veltītās pastmarkas atvēršana un čaklāko talcinieku un pagastu godināšana.  

Konferences otrajā dienā Kalpaka bulvārī 4 sešās sekcijās tika aplūkotas dažādas pētniecības jomas: onomastika, dialektoloģija, gramatika, interpunkcija, terminoloģija, valodas kultūra, gramatika, kā arī pievērsta uzmanība Jānim Endzelīnam pasaulē (piemēram, Lietuvā un Gruzijā). Arī šajā konferences dienā ar priekšlasījumiem uzstājās Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētnieki.  Vadošā pētniece ANTA TRUMPA referātā „Latvijas mājvārdu vienskaitļa un daudzskaitļa formas no Jāņa Endzelīna un Jura Plāķa vietvārdu vākumiem līdz mūsdienām” pievērsa uzmanību faktam, ka vēl 20. gadsimta pirmajā pusē atšķirībā no mūsdienām konkrētos Latvijas reģionos mājvārdi pamatā tika lietoti vienskaitlī. Referātā tika ieskicēti iespējamie vietvārdu formu unifikācijas iemesli un laiks, tika komentētas, balstoties uz Jāņa Endzelīna un Jura Plāķa vietvārdu publicējumiem, izveidotās mājvārdu vienskaitļa un daudzskaitļa formu izplatības kartes, referāta nobeigumā tika raksturota situācija mūsdienās. Autore secināja, ka līdz 20. gadsimta sākumam Latvijā mājvārdu skaitļa lietojuma ziņā pastāvēja vairāki atšķirīgi areāli: vienskaitļa areāli daļā Vidzemes un Lejaskurzemē, daudzskaitļa areāls Kurzemes austrumos un Zemgales rietumos, jaukta lietojuma areāls ar daudzskaitļa dominanti pārējā Latvijas daļā, izņemot Latgali. Formu vienādošanās process bija sācies jau 19. gadsimta beigās, vienskaitli mājvārdos acīmredzot uztverot kā neliterāru formu un sākot dominēt daudzskaitlim – sākotnēji oficiālajos dokumentos, vēlāk arī neoficiālajā saziņā. Mūsdienās mājvārdu vienskaitlī ir salīdzinoši maz, lielākoties Latgalē. 

Vadošās pētnieces RENĀTE SILIŅA-PIŅĶE priekšlasījumā „Par Latvijas vāciskajiem un latviskajiem muižu vārdiem” analizēti vietvārdu dati no četrām 17. un 18. gs. vārdnīcām. Kopumā fiksēti 155 Kurzemes un Zemgales vietvārdu pāri, bet īpaši analizēta tulkoto vietvārdu grupa (10–13% no avotos ietvertajiem vietvārdiem). Tulkotajos vietvārdos parādās gan latviešu un vācu valodas kopvalodas vārdi, gan dialektālā leksika. Latviešu valodā tā saistīta ar attiecīgajā vietā runāto izloksni, savukārt vācu valodā – ar viduslejasvācu un baltvācu valodu. 

Vadošā pētniece ILGA JANSONE nolasīja kopā ar igauņu valodnieku Lembitu Vabu sagatavoto referātu „Igauņu cilmes uzvārdi 1935. gada tautskaites materiālos Vidzemē”. Viņa pastāstīja par igauņu cilmes uzvārdiem, kas publicēti 2022. gadā iznākušajā grāmata „Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos. Vidzeme” (autori ir Ilmārs Mežs, Ilga Jansone, Otīlija Kovaļevska un Sanda Rapa. Pavisam izrakstīti aptuveni 16 tūkstoši uzvārdu, no kuriem  izveidoti aptuveni 9,5 tūkstoši uzvārdu šķirkļu, bet nepilni 6 tūkstoši uzvārdu minēti reti sastopamo uzvārdu sarakstā. No minētā 9,5 tūkstošu uzvārdu saraksta atlasīti tie, kam sastopamas paralēles igauņu valodā. Šādu  uzvārdu skaits ir 627 vienības jeb 6,6%. Šai skaitā ietilpst arī atsevišķi vācu cilmes uzvārdi, piem., Pormeisters, 6 (Cipars aiz uzvārda norāda tā nesēju skaitu), < igauņu uzvārds Pormeister < vācu uzvārds Buhrmeister; Rogenbaums, 21, < igauņu uzvārds Rogenbaum, Roggenbaum < vācu Roggen ‘rudzi’ + Baum ‘koks’, kā arī uzvārdi ar vairākiem cilmes piedāvājumiem, no kuriem vismaz viens ir saistīts ar igauņu valodu, piem., Pauts, 31, < latviešu izlokšņu pauts ‘ola’ vai igauņu uzvārds Pauts; Serma, 9, < latviešu izlokšņu serma ‘sarma’ vai igauņu uzvārds Serma. Igauņu cilmes uzvārdiem raksturīgs neliels uzvārdu nesēju skaits, kā arī bieža lokalizācija Igaunijas pierobežā un citās vēsturiskās somugru apdzīvotās teritorijās. Igauņu cilmes uzvārdi iedalāmi divās grupās: 1) uzvārdi, kas sakrīt ar igauņu valodas apelatīviem; 2) uzvārdi, ko iespējams saistīt ar igauņu valodas onīmiem. Ar igauņu valodas apelatīviem saistīts 391 uzvārds jeb 62,4% no visiem igauņu cilmes uzvārdiem. Lielākās un atpazīstamākās grupas ir faunas semantikas uzvārdi (81), piem., Oravs, Orovs, Orravs, Orava, 13, < igauņu uzvārds Orav (Orrav) < igauņu orav ‘vāvere’, floras semantikas uzvārdi (74), piem., Vahers, 27, < igauņu uzvārds Vaher < igauņu vaher ‘kļava’, ar nodarbošanos saistīti uzvārdi (31), piem., Kangurs, Kangors, 15, < igauņu kangur ‘audējs’, ar būvēm saistīti uzvārdi, piem., Kiriks, 6 < igauņu kirik ‘baznīca’.  Ar igauņu valodas onīmiem saistīti 236 uzvārdi jeb 37,6% no visiem igauņu cilmes uzvārdiem. Daļa no šiem uzvārdiem saistīti ar personvārdiem, piem., Andruss, 12, < igauņu personvārds Andrus; Ulasts, 6, < igauņu uzvārds Ulast, vietvārds Ullaste < personvārds Olav, un vietvārdiem, piem., Sikaters, 35, < igauņu mājvārds Sikateri un Sikatare; Tarts, Tarto, 8, < igauņu uzvārds Tartu, Tarto < Tartu, pilsēta Igaunijā. Lielai daļai (108) uzvārdu paralēles šobrīd vērojamas tikai uzvārdu līmenī, piem., Hollo, Holo, 10, < igauņu uzvārds Hollo; Korits, 5, < igauņu uzvārds Koorits. Analizējot no igauņu valodas aizgūtos uzvārdus, var secināt, ka šo uzvārdu semantiskās grupas ir līdzīgas citu valodu, tostarp latviešu, semantiskajām grupām. 

Vadošā pētniece LAIMUTE BALODE referātā „Ko atklāj mūsdienu Latvijas iedzīvotāju priekšvārdi” klausītājus iepazīstināja ar jaunāko Latvijas iedzīvotāju (pilsoņu) priekšvārdu sarakstu (PMLP 2022. g. dati), analizēdama gan visizplatītākos, gan arī retākos priekšvārdus,  kam šobrīd ir tikai viens šo vārdu īpašnieks. Tika runāts par valdošiem stereotipiem – kas ir raksturīgs latviešu personvārdiem, tika salīdzināts visu iedzīvotāju personvārdu populārākais desmitnieks ar latviešu tautības iedzīvotāju izplatītākajiem personvārdiem, kā arī šie saraksti salīdzināti ar jaundzimušo personvārdu tendencēm. Trīs visizplatītākie priekšvārdi Latvijā starp visu vecumu un visu tautību iedzīvotājiem (2022. nov.): 1. Jānis, 2. Aleksandrs, 3. Andris; 1. Anna, 2. Jeļena, 3. Kristīne. Tomēr atsevišķs latviešu tautības un nelatviešu izplatītāko vārdu saraksts rāda pilnīgi atšķirīgu ainu (starp vīriešu vārdiem neviens neatkārtojas, starp sieviešu vārdiem atkārtojas vienīgi vārds Anna).    

Vairāk nekā puse no visiem priekšvārdiem ir reti, lielākoties cittautiešu vārdi, kas ir ļoti dažādas izcelsmes. Šie retie jeb unikālie vārdi rāda arī to, ka personvārdi maina dzimti: tradicionālie vīriešu vārdi kļūst par sieviešu vārdiem (Ignata, Ojāra) un otrādi (Inets, Neldis). Starp retajiem vārdiem ir ne mazums latviešu personvārdu jaundarinājumu, kas nav atrodami K. Siliņa „Personvārdu vārdnīcā” (Dziesma, Judra; Elfs, Skaudris). Referente iepazīstināja ar interesantiem vērojumiem, salīdzinot jaundzimušo vārdus 20 gadu griezumā latviešu un nelatviešu ģimenēs, kā arī vārdus, ko izvēlējušies jaunie vecāki bērniem Latvijā un ģimenēs, kas dzīvo ārpus Latvijas. 

Pētniece REGĪNA KVAŠĪTE referātā „Jānis Endzelīns un lietuviešu valodnieki” aplūkoja Jāņa Endzelīna kontaktus ar vairākiem lietuviešu laikabiedriem – kolēģiem un skolniekiem. Visciešākie tie bijuši starp Jāni Endzelīnu ar Kazimieru Būgu. Liecības par šo sadarbību atrodamas viņu sarakstē. K. Būgas vēstules J. Endzelīnam glabājas Lietuviešu literatūras un folkloras institūta un Viļņas Universitātes bibliotēkās, bet 13 J. Endzelīna vēstules K. Būgam atrastas Viļņas Universitātes bibliotēkā. Daļa K. Būgas vēstuļu (apmēram 60) ir publicētas krājumos Literatūra ir kalba (1956) un Lietuvių kalbotyros klausimai (1980), kā arī K. Būgas darbu izlasē (1961). Sarakste sākās, kad K. Būga vēl bija Pēterburgas Universitātes students (domājams, ka 1909. gadā), un turpinājās līdz K. Būgas nāvei 1924. gadā. Vēstulēs abi valodnieki galvenokārt pārrunā baltu valodniecības jautājumus, tomēr sastopamas arī piezīmes, kuras skar vienu otru biogrāfijas faktu. J. Endzelīns līdz mūža beigām nožēloja par K. Būgas pāragro nāvi, jo augstu vērtēja viņu ne tikai kā valodnieku, bet arī kā personību. K. Būgas piemiņai Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā publicēts J. Endzelīna veltījums. Uzturēja koleģiālus sakarus arī ar Kēnigsbergas Universitātes profesoru Jurģi Ģeruli. Vairāki vēlāk ievērojami lietuviešu valodnieki – Jons Kabelka, Aļģirds Sabaļausks, Jons Kazlausks – iepazinās ar J. Endzelīnu kā profesoru. J. Kabelka 1939.–1941. g. klausījās lekcijas Latvijas Universitātē un ir publicējis atmiņas gan par tām, gan par pašu profesoru. Savukārt A. Sabaļausks un J. Kazlausks 1953. gadā Rīgā piedalījās studentu zinātniskajā konferencē un apciemoja J. Endzelīnu (publicētas A. Sabaļauska atmiņas par šo tikšanos). Lietuviešu valodnieki sveica profesoru dzīves un darba jubilejās, kā arī piedalījās viņa bērēs (uzrunas pie kapa teica J. Kabelka un A. Sabaļausks). LU Akadēmiskās bibliotēkas, Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Viļņas Universitātes bibliotēkas fondos saglabājušās fotogrāfijas no jubileju svinībām (1948. un 1958. g.) un no bērēm (1961. g.). Lietuvā ir novērtēts J. Endzelīna ieguldījums Lietuvas popularizēšanā un lietuviešu valodas pētīšanā: 1932. gadā profesors kļuva par Vītauta Dižā Universitātes goda doktoru, bet 1937. gadā saņēma Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordeņa godazīmi. 

Zinātniskā asistente SINTIJA ĶAUĶĪTE referātā „Pieturzīmju lietojums tekstveides funkcijā” uzsvēra, ka terminam interpunkcija ir divas nozīmes: pirmkārt, ar to saprot pieturzīmju kopumu, kas tiek izmantots gramatisko vai jēdzienisko izsacījuma vienību atdalīšanai rakstos, otrkārt, šo pieturzīmju lietošanas principus. Tradicionāli uzskatīts, ka interpunkcijai rakstu valodā ir četras funkcijas – gramatiskā, intonatīvā, semantiskā un stilistiskā funkcija, tomēr mūsdienās pieturzīmēm izdala četras funkcijas – gramatisko, intonatīvo, stilistisko un tekstveides funkciju. Gramatiskā funkcija nozīmē pieturzīmju lietojumu atbilstoši teksta gramatiskajai struktūrai un teikuma jēdzieniskajām niansēm. Semantiskā funkcija atsevišķi netiek izdalīta, jo tā būtu iekļaujama gramatiskajā funkcijā (teikumam ir divas gramatiskas interpretācijas). Interpunkcijas zīmju lietojums intonatīvā funkcijā paredz runāta teksta atspoguļošanu rakstiski, ievērojot pauzes runā. Intonatīvā funkcijā pieturzīmes norāda uz teikuma komunikatīvo tipu (stāstījuma teikums, izsaukuma teikums, jautājuma teikums, vēlējuma teikums, pamudinājuma teikums). Runātā valodā komunikatīvais tips tiek apzīmēts ar frāzes intonāciju, rakstos to daļēji atspoguļo pieturzīmes. Stilistiskā funkcijā pieturzīmes lieto gadījumos, kad teksta autors ar tām vēlas izteikt kādu stilistisko un emocionālo papildinformāciju. Pieturzīmju lietojums tekstveides funkcijā norāda uz veidu, kā pieturzīmes organizē tekstu, parāda teksta struktūru.  Šā referāta mērķis bija analizēt pieturzīmju lietojumu tekstveides funkcijā mūsdienu prozas un publicistikas tekstos. Pētījuma empīrisko bāzi veidoja aptuveni 500 plašāku sintaktisku konstrukciju vienības. Piemēri ekscerpēti gan no „Līdzsvarotā mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusa”, gan manuāli (autores vākums – ekscerpti no drukātās prozas un publicistikas). Analīzes procesā secināts, ka pieturzīmes tekstā izsaka papildinformāciju. To, ko mutvārdu saziņā izsaka ar prosodiskiem un paralingvistiskiem līdzekļiem, rakstos mēģina aizstāt ar grafiskiem līdzekļiem. Vērojamas līdzības daudzpunktes lietojumā prozas un publicistikas tekstos gan teikuma sākumā un vidū, gan teikuma beigās, kā arī dialogos. Abos valodas paveidos sastopama parcelācija dialogā. Prozā un publicistikā domuzīme lietota bezsaikļa saistījumā, kā arī, lai norādītu uz reducētu teikuma locekli, virsrakstos tā izceļ atsevišķus elementus. Pēdiņas lietotas frazeoloģismu un citu vārdu izcelšanai tekstā. Jautājuma zīme gan prozas, gan publicistikas tekstos lietota iekavās aiz iestarpinājuma. Dialogā jautājuma zīme norāda uz izbrīnu un neizpratni. Izsaukuma zīmes un jautājuma zīmes savienojumu lieto iekavās aiz tekstā iekļauta iestarpinājuma. Šis pieturzīmju savienojums var aizstāt dialoga repliku. 

Vadošā pētniece Anna Vulāne kopā ar Liepājas Universitātes profesori Daci Markus nolasīja referātu „Kā loka verbus ēst un gulēt dažās dziļajās latgaliskajās izloksnēs?”, kurā salīdzināja augšzemnieku dialekta Ziemeļvidzemes Ziemera, Veclaicenes un Latgales Dricānu un Gaigalavas izloksnē lietotās verbu ēst un gulēt formu paradigmas. Plašāk tika raksturotas to kopīgās un atšķirīgās fonētiskās un morfoloģiskās iezīmes, kuras ne vienmēr iespējams pilnībā atspoguļot dialektu atlantos. Pētījumā konstatēts, ka supīna lietojumu ar formantu –tu malēniskajās izloksnēs nosaka nevis saistība ar virzības darbības vārdiem, bet gan noteikums, ka pirms galotnes nevar atrasties priekšējais vokālis, kas liecina par vokāļu sinharmonismu starp darbības vārda galotni un iepriekšējo saknes vai piedēkļa vokāli. Līdz ar to tika izteikta hipotēze, ka Ziemeļaustrumvidzemes izloksnēs vērojamā pakaļējo-priekšējo vokāļu harmonija ir šādas Dienvidigaunijā runātās fonētiskās parādības fonoloģiskas attīstības rādītāja. Tas vēlreiz apliecina, cik svarīgi ir ne tikai dialektu vai izlokšņu grupu, bet arī atsevišķu izlokšņu apraksti, vēsturisko sakaru meklējumi un arī sociolingvistiskā informācija par runātājiem. 

Zinātniskā asistente ANETE OZOLA kopā ar vadošo pētnieku EDMUNDU TRUMPU uzstājās ar referātu „Piezīmes par lībiskā dialekta Kurzemes izlokšņu prosodiju”.