2026. gada 29.–30. janvārī Daugavpils Universitātē (DU) notika ikgadējā starptautiskā humanitāro zinātņu konference „Janvāra lasījumi” (līdz 2023. gadam – DU Humanitārās fakultātes „Zinātniskie lasījumi”). Konferencē piedalījās 83 dalībnieki no astoņām valstīm: Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Itālijas, Izraēlas, Kazahstānas, Nīderlandes un Vācijas. Šogad konference notika hibrīdformā (klātienē Daugavpils Universitātē un tiešsaistē Zoom platformā) piecās tematiskajās darba grupās: „Baltu valodas: sinhronija un diahronija”, „Slāvu valodas vēstures un kultūras kontekstā”, „Angļu valoda: sinhronija un diahronija”, „Cilvēks un pasaule kultūrā un vēsturē”, „Literatūra un kultūra: process, mijiedarbība, problēmas”.
Konferences plenārsēde tika veltīta tulkošanai kā mūsdienu kultūrtelpas fenomenam. Ar referātiem uzstājās: valodniece un tulkotāja Ieva Zauberga („Tulkojums kā kultūras diplomātija: latviešu literatūras atpazīstamība starptautiskajā telpā”); tulkotāja un literāte no Itālijas Margerita Karbonāro (Margherita Carbonaro; „Kultūras pārnese un literārā starpniecība: latviešu literatūra un kultūra Itālijas kontekstā”); literatūras tulkotāja no Nīderlandes Brenda Lelī (Brenda Lelie; „Kolektīvās tulkošanas prakses: holandiešu un flāmu sadarbība latviešu dzejas tulkošanā”); filoloģijas zinātņu doktore, DU profesore Maija Burima („Daudzvalodības literārās prakses: kodu maiņa un tulkošana mūsdienu latviešu literārajā telpā”).
DU konferencē piedalījās 8 LU HZF Latviešu valodas institūta pētnieki: vadošie pētnieki INA DRUVIETE, MĀRIS BALTIŅŠ, ANNA STAFECKA, pētnieces DITE LIEPA, SINTIJA ĶAUĶĪTE, zinātniskās asistentes JUSTĪNE BONDARE, VELGA POLINSKA un VIJA POŽARNOVA.
INA DRUVIETE referātā „Sarunvaloda, sociolekts, slengs: jēdzieni un termini valodas neformālo variantu apzīmēšanai” pievērsās nepieciešamībai no jauna izvērtēt latviešu valodas stratifikācijas sistēmu, jo notikušas pārmaiņas gan latviešu valodā, gan sabiedrības attieksmē pret to (valodas demokratizācija, valodu kontakti, multilingvisms, „superdiversitāte”, normatīvais nihilisms u. tml.), latviešu valodas pētījumi tiek veikti starptautiskā zinātniskā telpā. Valodas eksistences formu klasifikācija pakļauta interpretācijai – tā balstās reālās valodas parādībās, bet klasifikācijas modeli nosaka tradīcija, kuras ietvaros valoda tiek pētīta, aprakstīta un nereti arī vērtēta. Vai mūsdienu realitātei atbilst tradicionālais iedalījums: literārā valoda (standartvaloda) (vai joprojām aktuāls funkcionālo un ekspresīvo stilu sistēmas iedalījums?), sarunvaloda (apakšpaveids: literārā sarunvaloda), izloksne? Vai ir pamats sociolektu nodalīšanai no sarunvalodas? Kamēr nav panākts konsenss par terminu saturu, publikācijās par valodas stratifikāciju/valodas paveidiem/ valodas standartizāciju/ valodas kultūru u. tml. jāietver terminu definīcijas un to izvēles pamatojums. Izstrādājot publikācijas par šiem jautājumiem svešvalodās, piemēram, angļu valodā, jāpievērš uzmanība lingvistikas skolu un teorētisko nostādņu atšķirībām, īpaši norādot uz konceptu un terminu lietojuma tradīcijām latviešu valodniecības vēsturē, kā arī izglītības sistēmā.
Vadošā pētnieka MĀRA BALTIŅA referāta „Vispārzināmi šaha termini un to metaforiskais lietojums ārpus šaha” mērķis bija iepazīstināt ar šaha terminiem un to lietojuma niansēm. Kā norādīja referents, kaut gan katrā sabiedrībā ir pietiekami plašs personu loks, kas šahu aktīvi nekad nav spēlējuši un kuru zināšanas par to aprobežojas ar aptuvenu priekšstatu par figūru gājieniem un spēles gaitu, tomēr arī viņi precīzi saprot gan daiļliteratūras tekstos, gan publicistikā sastopamos vārdus gambīts, rokāde, galotne, gājiena spaids, pats (vai pata stāvoklis), bandinieka upuris u. c. Tomēr leksikogrāfiskajos avotos šo vārdu nozīme ne vienmēr ir precīzi izskaidrota.

Vadošā pētniece ANNA STAFECKA referātā „Ar zemes reljefu saistītā leksika Nautrēnu izloksnē” turpināja aplūkot leksiski tematiskās grupas augšzemnieku dialekta Nautrēnu izloksnē. Šoreiz tā bija ar zemes virsmu un reljefu saistītā leksika. Salīdzinot paaugstināto un pazemināto formu nosaukumus, konstatēts, ka lielāku īpatsvaru veido ar līdzenu vai pazeminātu reljefu saistītie nosaukumi, kas skaidrojams ar to, ka Nautrēnu pagasts atrodas Austrumlatvijas zemienes Adzeles pacēlumā, kur ir arī daudz zemu un purvainu vietu. Autore secina, ka šo leksiski tematisko grupu veido gandrīz tikai mantotie vārdi. Ir daudz leksisko dialektismu jeb apvidvārdu, piemēram, lìekne ‘ieleja’,pèiss ‘aizaudzis purvs vai pārpurvojies mežs’, uosa ‘ošu audze’, skuts ‘bieza, grūti caurejama jaunaudze’, lûzs ‘vētras lauzts mežs’, novec. Tikai vietu nosaukumos reģistrēti vārdi slèsne ‘staigna vieta’, stedžere ‘krūmaina, zema pļava’, kukužnìeks ‘zema, krūmaina pļava; plaša ieleja, kura lietus laikā pārplūst’. Ar zemes virsmu un reljefu saistītā leksiski semantiskā grupa liecina par izloksnes leksikas attīstību un dinamiku.

Pētniece DITE LIEPA un zinātniskā asistente VELGA POLINSKA referātā „Leksēmas „invalīds” lietojums laika gaitā” skāra valodas pārmaiņas, kas rodas sabiedrības izmaiņu un jaunu ideju un sociālo normu ietekmē. Valoda, ko attiecina uz cilvēkiem ar invaliditāti, mainās bieži, tādējādi mēģinot izvairīties no stigmatizācijas un marķēšanas. Pētnieces atsaucās uz Pasaules veselības organizāciju, norādot, ka invaliditāte savā būtībā ir mijiedarbība starp cilvēkiem ar fiziskiem vai psihiskiem traucējumiem un vides faktoriem: negatīvu attieksmi, nepiekļūstamu transportu un ēkām, ierobežotu sociālo atbalstu.
Leksēma „invalīds” pētīta maz, latviski publicētajā literatūrā pieejami vien daži raksti, kuros šis jautājums aplūkots. Analizējot leksēmas izmantošanas biežumu periodiskajos izdevumos, redzams, ka vārds „invalīds” latviešu valodā pārņemts no vācu izdevumiem un nostiprinājies Pirmā pasaules kara laikā. Pēc Konvencijas par cilvēku ar invaliditāti tiesībām ratificēšanas leksēmas „invalīds” lietojums periodikā ievērojami krities. Jaunākos izdevumos, piemēram, 2023. gadā publicētajā „Sociālā darba vārdnīcā”, jau tieši norādīts, ka „invalīds” ir neieteicams apzīmējums.
Ir skaidrs, ka pilnībā izskaust vārdu „invalīds” no informatīvās telpas nav iespējams, taču tas būtu jāatstāj tikai noteiktam kontekstam, kur tas raksturo konkrētus tiesiskus aspektus. Citos gadījumos būtu jāmeklē niansēti aizstājējvārdi.

Ekrānizgriezums no laikraksta „Līdums”, kas parāda, cik ļoti mainījusies valoda (1917. gads)
(„Invalīdu gājienā piedalījušies ap 10 000 aklu, kroplu un tizlu invalīdu no slimnīcām un lazaretēm. Kas nav varējis paiet, tas vests ar automobiļiem.”)
Pētnieces SINTIJAS ĶAUĶĪTES referātā „Semiotisko resursu izmantojums Youtube un TikTok” tika analizēts semiotisko resursu lietojums Youtube un TikTok videoklipos, aprakstos un komentāros. YouTube ir pasaulē populārākā video koplietošanas vietne, kurā tās apmeklētāji var ievietot, skatīties un izmantot dažādus video failus. Satura izplatīšanai šo platformu izmanto gan privātpersonas, kas vēlas citiem parādīt sevis veidotus materiālus, gan satura veidotāji (jūtūberi, videoblogotāji), kas ir piesaistījuši plašu auditoriju un šādā veidā gūst ienākumus, gan dažādu jomu uzņēmumi un organizācijas. 2020. gada septembrī YouTube radīja jaunas video platformas beta versiju YouTube Shorts (YouTube īsie videoklipi), kas ir integrēta galvenajā YouTube lietotnē (īsfilmu garums līdz trīs minūtēm) un nodrošina lietotājiem piekļuvi iebūvētiem radošajiem rīkiem (piemēram, ļauj pievienot video licencētu mūziku). Savukārt TikTok ir sociālais medijs, kur lietotāji var publicēt un skatīties īsus videoklipus, kuru ilgums ir līdz trim minūtēm. Videoklipi bieži vien ir izklaidējoša satura. Īpaši populārs TikTok ir jauniešu vidū, kamēr citu pasaulē populārāko sociālo mediju, tai skaitā Facebook un Instagram, lietotāju vidējais vecums ir lielāks. Līdz ar TikTok lietotāju skaita pieaugumu platforma plašāk tiek izmantota arī komerciāliem nolūkiem. Tāpat kā citās sociālo mediju platformās, arī šeit daļa lietotāju darbojas ietekmes jeb viedokļu līderu (influenceru) mārketinga jomā.
Pētījumā secināts, ka YouTube un TikTok videoklipi, apraksti un komentāri ir multimodāli, jo tajos apvienoti dažādi semiotiskie resursi – attēli, ekrānuzņēmumi ar komentāriem, video, rakstīts teksts, grafiskās zīmes – interpunkcijas zīmes, reālijzīmes, emocijzīmes –, burtstils, mēmes, krāsas, hipersaites, skaņu celiņi utt. Tātad vēstījums ir kompakts, daudzslāņains, īpaša uzmanība tiek pievērsta grafiskajam noformējumam. Attēls kompaktā veidā raksturo kādu situāciju, sniedz papildinformāciju, rakstītais izsaka to, ko grūti vai neiespējami attēlot citādi, krāsas izceļ informāciju, pievērš adresāta uzmanību, pieturzīmes palīdz izteikt emocijas un attieksmi, emocijzīmes un reālijzīmes ne tikai aizstāj vārdus, bet arī izsaka emocionālo papildinformāciju, pauž teksta autora attieksmi, veido pozitīvu saikni ar ziņas saņēmēju, burtstils izceļ daļu no teksta, mēmes aizstāj komentāra tekstu, hipersaites noved uz dažādām ar video saistītām tīmekļa saitēm, skaņu celiņi papildina videoklipu, video iekļauti ekrānuzņēmumi no lietotāju komentāriem veicina jaunu video rašanos (video kā atbilde uz citam video pievienotu komentāru).
Zinātniskā asistente JUSTĪNE BONDARE uzstājās ar referātu „Starpvalodu ietekme, pārnese un interference: kā neapmaldīties terminos un definīcijās?”, kurā apskatīja trīs otrās valodas apguves pētījumos populārus terminus, to attīstību un lietojumu zinātniskajā literatūrā. Starpvalodu ietekme (SI), ko iespējams definēt kā indivīda vienas valodas zināšanu ietekmi uz šī indivīda citas valodas zināšanām vai lietojumu, jau kopš 19. gs. ir interesējusi otrās valodas apguves pētniekus. Šis termins tika ieviests 20. gs. 80. gados kā neitrāla alternatīva terminam „pārnese”, tomēr šie un citi termini („interference”, „dzimtās valodas ietekme”) joprojām tiek lietoti kā sinonīmi, turklāt neatkarīgi no terminoloģijas precīzas SI definīcijas un visaptverošas teorijas joprojām trūkst.
Referāta mērķis bija sniegt ieskatu SI pētījumos, kā arī ar dominējošajiem terminiem un definīcijām saistītās pieejas, lai izstrādātu vienotu terminu kopumu. Referātā secināts, ka zinātniskajā literatūrā termins „interference” atzīts par novecojušu, savukārt termini „starpvalodu ietekme” un „pārnese” joprojām lietoti paralēli, dažviet pētniekiem šķirot to tvērumu (atsevišķi elementi, piemēram, leksikas vienības un sintaktiskās konstrukcijas, vai plašākas pārmaiņas, piemēram, konverģence un valodas nodilums (language attrition)). Lai arī monogrāfijās par SI terminu šķīrums šķiet skaidrs, pētījumos tomēr parādās termins „interference”, tāpēc plānots veikt statistisko analīzi, lai noskaidrotu terminu lietošanas biežumu žurnālos un rakstos par SI.

Zinātniskā asistente VIJA POŽARNOVA angļu valodas darba grupā uzstājās ar referātu „The Role of English in Multilingual Contexts: A Comparison of the Republic of India and the European Union” („Angļu valoda multilingvisma apstākļos: Indijas Republikas un Eiropas Savienības pieredzes salīdzinājums”) un stāstīja par angļu valodas nozīmi multilingvālos apstākļos, salīdzinot Indijas Republikas un Eiropas Savienības pieredzi. Referātā viņa analizēja promocijas darba ietvaros veiktas sociolingvistiskas aptaujas datus par respondentu valodu lietojumu atšķirīgās jomās, kā arī viņu lingvistisko attieksmi par valodas vērtību. Dati parādīja, ka, lai arī angļu valoda ir dzimtā valoda salīdzinoši nelielam respondentu skaitam, tā dominē darba/mācību jomā, kā arī ienāk privātajā komunikācijā – mājās. Lai arī lielākā daļa respondentu pauda viedokli, ka valodas vērtību primāri saista ar kultūru un identitāti, reālā valodas prakse parāda, ka ikdienas izvēli stipri ietekmē arī valodas ekonomiskā vērtība. Turklāt liela daļa respondentu norādīja, ka savu dzimto valodu lieto tikai mājās, tādējādi jāsecina, ka jautājums par valodu daudzveidības saglabāšanu kļūst arvien aktuālāks – kā Eiropā, tā Indijā.

Kā jau katru gadu konferences materiāli pēc zinātniskās redkolēģijas un recenzentu sniegtās izvērtēšanas tiks publicēti DU izdotos starptautiski citējamā datubāzē EBSCO iekļautos zinātnisko rakstu krājumos: Kultūras studijas; Literatūra un kultūra: process, mijiedarbība, problēmas; Valoda dažādu kultūru kontekstā. XXXV „Janvāra lasījumu” programma pieejama konferences mājaslapā.
Sintija Ķauķīte
LU HZF Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente


