Gaidot Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienu 2023. gada 22. februārī, centīsimies valodnieku iepazīt dziļāk un plašāk – ne tikai no viņa lielajiem darbiem, bet arī no stāstiem, kas mums parādītu citādu, personiskāku Endzelīnu. Valodnieka personība bijusi spilgta un nav atstājusi vienaldzīgu nevienu, radot gandrīz leģendārus stāstus un atmiņas. Aicinām ikvienu, kurš saticis lielo valodnieku vai dzirdējis par viņu, vai iespaidojies no viņa darbiem, iesūtīt savu liecību (atmiņu stāstu, anekdoti, attēlu, audioierakstu u. c.) gan par pašu valodnieku, gan par nostāstiem, kas dzirdēti viņa studentu, ģimenes, draugu un kolēģu lokā. Varbūt tādas tautas atmiņā vēl atrodamas… Var iesūtīt arī personiskus spriedumus par to, vai un kā Jānis Endzelīns un viņa uzskati joprojām ietekmē mūsu valodas izjūtu un lietojumu.

Stāstus var reģistrēt elekroniski šajā mājaslapā vai sūtot uz e-pastu lavi@lu.lv. Savas liecības var sūtīt arī pa pastu LU Latviešu valodas institūtam Rīgā, Kalpaka  bulvārī 4-308, LV-1050. Stāstus apkoposim un kopā ar mūsu arhīvos atrodamajiem attēliem stāstīsim tālāk nākamajā – viņa jubilejas gadā.

Lūk, fragments no Konstantīna Karuļa atmiņām („Literatūra un Māksla”, 25.02.1994.):

„Kopā ar Ž. Graudu pirmoreiz tikos ar J. Endzelīnu. Bieži apmeklēju Rīgas Latviešu biedrības rīkotos referātu vakarus, kas ik ceturtdienu notika biedrības nama Baltajā zālē. Reiz abi ar skolotāju stāvējām zāles priekštelpā, kad pie mums pienāca J. Endzelīns. Pazinu viņu no fotogrāfijām un sasprindzināts gaidīju, ko viņš teiks. Nemaz nesasveicinājies un bez kāda ievada viņš prasīja Graudam: „Kā Valgalē izrunā vārdu „kārba”? un „locīt”?” Skolotājs – dzimis valgalnieks – pateica. J. Endzelīns noklausījās, ne vārda neteikdams, apgriezās un lēni iegāja zālē. Kopš 1934. gada strādāju „Brīvās Zemes” redakcijā, un mans pienākums bija rakstīt arī par notikumiem universitātē. J. Endzelīnu redzēju universitātes padomes sēdēs. Laikrakstā bija pasākta sērija par latviešu zinātnieku uzdevumiem. Pēc kādas sēdes piegāju pie J. Endzelīna un lūdzu viņu uzrakstīt avīzē par latviešu valodnieku uzdevumiem. [..]

Dažreiz profesors pierakstījis pilnu tāfeli ar formulām un tad tik noprasījis: „Vai skaidrs?” Neviens no kursabiedriem (to vidū bija nākamie aktīvie valodnieki E. Hauzenberga, Ž. Grauds, M. Lepika, literāti Z. Mauriņa, K. Kārkliņš) neesot uzdrošinājies pateikt, ka nesaprot uzrakstīto; mācījušies vienkārši no galvas. Reiz tomēr J. A. Jansons saņēmis dūšu un pēc profesora parastā jautājuma atbildējis: „Nav skaidrs, profesora kungs.” – „Kas jums nav skaidrs?” – „Nekas nav skaidrs.” Studenti aizturējuši elpu un gaidījuši, kas nu būs. Endzelīns nodzēsis uzrakstīto un sācis rakstīt no jauna, šad tad kādu vārdu paskaidrojumam piemetinādams. Kad viss bijis uzrakstīts, prasījis: „Nu, vai tagad jums ir skaidrs?” Jansons joprojām nav neko sapratis, tomēr teicis: „Jā.” Starpbrīdī viņu apstājuši biedri un teikuši: “Tu gan esi gudrs, ka saproti to, ko mēs ne viens nesaprotam.” Nākamajos gados studenti universitātē iestājās ar lielākām zināšanām, tādēļ viņi varēja labāk sekot J. Endzelīna lekcijām. [..]

Gandrīz desmit gados, kopš nebiju J. Endzelīnu redzējis, viņš bija stipri novecojis. Viņa sejai vairs nebija agrākā stingrā kalsenuma. Tik acis bija tās pašas – gudras, pētīgas. Profesors runāja paklusu, bet viņa balss bija tā pati raksturīgā – vārdi noteikti, kā cirstin nocirsti. J. Endzelīns jautāja, kur un ko esmu studējis. Dzirdot, ka esmu beidzis Juridisko fakultāti, viņš sakustējās un stingri mani uzlūkoja.

„Stērste arī bija jurists. Viņš sarakstīja latviešu gramatiku, savā laikā tā bija laba. Bet tad jums daudz jāmācās. Lasiet! Nepietiek ar literatūru latviešu valodā. Lasiet Būgu, viņam ir vērtīgi darbi. Izstudējiet Sosīru, Zubatiju, Pedersenu, lasiet Paulu, Fortunatovu!”

Kad profesors apklusa, jautāju, vai viņam nav garlaicīgi mājās vienam pašam. J. Endzelīns iesmējās: „Garlaicīgi? Man nekad nav garlaicīgi. Man ir daudz draugu, tie ir pie manis. Redziet,” un viņš rādīja uz grāmatu plauktiem.”