Katra gada janvāra pēdējā ceturtdienā un piektdienā notiek Daugavpils Universitātes  (DU) ikgadējā starptautiskā humanitāro zinātņu konference „Janvāra lasījumi” (līdz 2023. gadam – DU Humanitārās fakultātes „Zinātniskie lasījumi”). Šogad lasījumi notika jau 34. reizi. Konferencē piedalījās 120 dalībnieki ar 110 referātiem no 8 valstīm: Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Itālijas, Čehijas, Izraēlas, Lielbritānijas un Polijas. Šogad konference notika hibrīdformā (klātienē Daugavpils Universitātē un tiešsaistē Zoom platformā) septiņās tematiskajās darba grupās: „Baltu valodas: sinhronija un diahronija”, „Slāvu valodas vēstures un kultūras kontekstā”, „Angļu valoda: sinhronija un diahronija”, „Mūsdienu pētījumi translatoloģijā”, „Cilvēks un pasaule literatūrā un kultūrā”, „Literatūra un kultūra: process, mijiedarbība, problēmas” un „Vēsture: avoti un cilvēki”.

Konferences plenārsēde tika veltīta digitalizācijas tendencēm humanitārajās zinātnēs. Sanita Reinsone no Latvijas Universitātes stāstīja par digitālo humanitāro zinātņu jaunākajām norisēm, tendencēm un perspektīvām Latvijā, Arnis Cīrulis no Vidzemes augstskolas iepazīstināja klausītājus ar virtuālās realitātes tehnoloģiju izmantojumu humanitārajās zinātnēs, Henrihs Soms no Daugavpils Universitātes pastāstīja par vēstures informātikas lomu Latgales izpētē – datubāzes „Latgales dati” 30 gadu pieredzi.

Pirmajā un otrajā konferences dienā ar valsts pētījumu programmas projektu „Latviešu valodas daudzveidība laikā un telpā”, „Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība”, „Mūsdienu latviešu valodas izpēte un valodas tehnoloģiju attīstība” atbalstu sekcijā „Baltu valodas: sinhronija un diahronija” piedalījās 10 LU Latviešu valodas institūta pētnieki: vadošie pētnieki ANNA STAFECKA, ANNA VULĀNE, INA DRUVIETE, MĀRIS BALTIŅŠ, pētnieces REGĪNA KVAŠĪTE, ILGA MIGLA, DITE LIEPA un zinātniskās asistentes ELGA SKRŪZMANE, SINTIJA ĶAUĶĪTE un VELGA POLINSKA.

Vadošā pētniece Ina Druviete referātā „Dažas kognitīvās zinātnes terminoloģijas problēmas” pievērsās retāk izmantotu lingvistikas un kognitīvo zinātņu metožu izmantojumam valodas ideoloģijas un latviešu valodas sociolingvistiskās situācijas izpētē saistībā ar Valsts pētījumu programmas „Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība” uzdevumu izpildi. Valoda nepilnīgi atspoguļo realitāti. Nevienā valodā nav pietiekami precīzi apzīmējumi visām niansēm, vairāki jēdzienu var tikt aprakstīti ar vienu un to pašu vārdu, vienam jēdzienam var būt vairāki apzīmējumi. Valodas lietotājus šīs šķietamās nepilnības ikdienā ietekmē visai maz. Tomēr pastāv viena universāla valodas iezīme, kas atstāj iespaidu uz cilvēkiem, viņiem pašiem to īsti neapzinoties – tā ir iespēja ar valodas starpniecību mainīt realitātes uztveri – likt ignorēt kādus noteiktus aspektus, bet pievērst uzmanību citiem, tātad pārveidot mūsu skatījumu uz pasauli un norisēm cilvēku sabiedrībā. Valoda ne tikai atspoguļo realitāti, bet galvenokārt to veido. Tāpēc ir tik svarīgi izprast naratīva veidošanas pamatu un motivāciju gan politiskajā diskursā, gan plašsaziņas līdzekļos saistībā ar valodu konkurenci un valodas politiku. Referātā tika analizēti tādi jēdzieni kā sociālā koordinācija, rāmējums, programmēšana, verbālā virsēnošana u. c. un atbilstošo terminu atveide latviešu valodā.

Vadošais pētnieks Māris Baltiņš ziņojumā „Šaha pamatterminu veidošanās latviešu valodā” aplūkoja īsu šaha vēsturi, norādot, ka šahs kā stratēģiska spēle četrām personām (čaturanga) cēlies mūsu ēras pirmajos gadsimtos Indijas ziemeļaustrumos. Šaha pamatjēdzienu sistēma ir visai stabila un ļauj salīdzināt dažādās valodas rastos apzīmējumus, to maz ietekmējusi latīņu valoda un modernās dominantās valodas. Terminu sistēmas izveidi būtiski ietekmē prasība, lai katras figūras nosaukums pēc iespējas sāktos ar citu sākumburtu, jo tas nepieciešams partijas pierakstam algebriskajā notācijā. Figūru apzīmējumi ir kontekstspecifiski termini, kuru atbilsmes citās valodas bieži nav acīmredzamas. Pastāv augsts kļūdaina tulkojuma risks, ja netiek novērtēta saistība ar šahu.

M. Baltiņš norādīja, ka šaha termini latviešu valodā veidoti pēc vācu terminu parauga, cenšoties saglabāt tos pašus figūru saīsinājumus, piemēram, K – karalis, D – dāma, L – laidis (Läufer), S – zirdziņš (Springer), T – tornis (Thurm), B – bauris (Bauer) (Austrums, 1885., Nr. 1). Ar F. Apšenieka vadīto „Atpūtas” šaha nodaļu (no 1925. g. sākuma) lietoti tikai modernie figūru nosaukumi.

Vadošā pētniece Anna Vulāne priekšlasījumā „Adjektīvs putnu sekundārajos nosaukumos” norādīja, ka par putniem sarakstītas vairākas nozares speciālistu grāmatas  un zinātniskie raksti, tiem nedaudz pievērsta uzmanība arī valodniecībā gan pastarpināti, rakstot par onomatopejiem, gan pētot putnu nosaukumus pēc to balss skaņām. Dažu putnu nosaukumi ir apzināti arī izloksnēs un atspoguļoti „Latviešu valodas dialektu atlanta” leksikas daļā, kā arī Baltu valodu un Eiropas valodu atlantā.

No vārddarināšanas viedokļa putnu termini tikpat kā nav pētīti. Tāpēc, turpinot analizēt dažādu vārdšķiru un vārddarināšanas līdzekļu izmantojumu dabas objektu terminoloģiskajās taksonomijās, referātā tika skatīti putnu nosaukumu termini, lai noskaidrotu adjektīvu derivatīvi semantisko lomu sekundāro vārdu un analītisko leksēmu darināšanā. Pētījumā konstatēts, ka putnu sugu nosaukumos izmantoti gan primāri, gan sekundāri adjektīvi, kas lielākoties funkcionē vai nu kā analītiskas leksēmas epitets, vai arī epiteta komponents. Adjektīvs izmantots, lai norādītu kādu būtisku putna ārējā izskata pazīmi, kas ļauj to atšķirt no citiem putniem. Ar to raksturota putna spalvu vai kādas ķermeņa daļas krāsa, knābja, galvas, astes formas īpatnības, kā arī putna lielums.

Zinātniskās asistentes Sintijas Ķauķītes referāta „Grafiskie līdzekļi prozā, publicistikā un elektroniskajos saziņas līdzekļos” mērķis bija analizēt grafisko līdzekļu – burtstila, lielo burtu, burtu atkārtojumu, teksta grafiskā izkārtojuma – lietojumu prozas, publicistikas un elektronisko saziņas līdzekļu tekstos. Neverbālas informācijas nodošanai rakstos parasti tiek izmantoti gan grafisko zīmju tipi (pieturzīmes un tēlainās grafiskās zīmes – emocijzīmes un reālijzīmes), gan grafisko līdzekļu veidi (burtstils, lielie burti, burtu atkārtojumi, teksta grafiskais izkārtojums). Sintija Ķauķīte iepazīstināja ar izstrādāto grafisko zīmju un grafisko līdzekļu klasifikāciju, kas izmantota to funkciju aprakstīšanā un kopēja funkciju pārskata izveidošanā. Kā norādīja referente, grafisko zīmju un līdzekļu funkciju iespējas atšķiras. Nav nevienas zīmes vai līdzekļa, kas varētu realizēt visas funkcijas, toties ir funkcija, kas piemīt visām zīmēm un līdzekļiem – tā ir tekstveides funkcija. Tātad grafisko līdzekļu un zīmju galvenā funkcija ir strukturēt tekstu, atvieglot tā uztveri.

Secināts, ka visos aplūkotajos tekstos slīpraksts tekstveides vai intonatīvā funkcijā kopā ar citu grafisko līdzekli (treknrakstu, pēdiņām, lielajiem burtiem) veido dubulto izcēlumu. Tas izmantots, lai izceltu īpaši svarīgu informāciju, piesaistītu lasītāja uzmanību. Burtu atkārtojums vārdā atspoguļo gan runas fonētiskās īpatnības (stostīšanos, neskaidru runu), gan emocionālo saturu. Grafiskais izkārtojums tekstā ir viens no teksta autora izpausmes līdzekļiem, ar kuriem piesaistīt uzmanību svarīgākajai informācijai tekstā. Tekstu autori izmanto dažādus grafiskus paņēmienus, piemēram, teksta sadalīšanu rindkopās, zvaigznītes vai atstarpes teksta fragmentu nošķiršanai, pasvītrojumu, iekrāsojumu u. tml. Anafora izmantota, lai atkārtotu vārdus teksta sākumā, attēlotu emocijas.

Pētniece Dite Liepa uzstājās ar referātu „Latviešu valodas kvalitāte medijos: vai vērtējami tikai valodas pareizuma aspekti?”. Vērtējot mediju valodas kvalitāti, parasti primāri tiek uzsvērtas pieļautās kļūdas: nepareizas darbības vārdu formas pavēles, īstenības  un vajadzības izteiksmē, divdabja pakāpju, vienskaitļa un daudzskaitļa  neatbilstošs izmantojums, svešvārdu izruna un rakstība u. c. Taču lasītājus uztrauc arī apzināti maldinoši un sensacionāli virsraksti, pārspīlējumi, paviršība un nevērība pret publicētajiem faktiem un notikumiem, tātad – žurnālistu darba kvalitāte kopumā. Viens no šādiem – lasītājus pievilinošiem – paņēmieniem ir  klikšķēsmas virsraksti.

Zinātniskā asistente Velga Polinska referātā „Cilvēku ar invaliditāti tēla konstruēšana Latvijas medijos” iepazīstināja sekcijas apmeklētājus ar dažādiem valodas līdzekļiem, kas bieži parādās plašsaziņas līdzekļos publicētajos rakstos par cilvēkiem ar invaliditāti. Šajā kontekstā jāvērtē tematu izvēle, raksturīgākie vārdu savienojumi, deminutīvi, pārspīlējumi, slenga un neiekļaujošas valodas lietojums, nepareiza terminu interpretācija un pat interpunkcija. No vienas puses, žurnālistiem ir maz pieredzes, aprakstot cilvēkus ar invaliditāti. No otras puses, šķietami iekļaujoša valoda var pastiprināt aizspriedumus pret noteiktām sabiedrības grupām, tāpēc analizēt izmantoto valodas risinājumu potenciālo ietekmi uz sabiedrības attieksmēm ir īpaši svarīgi.

Vadošā pētniece Anna Stafecka referātā „Ar faunu saistītā leksika Nautrēnu izloksnē” norādīja, ka ar faunu saistītā leksiski tematiskā grupa ir viena no daudzveidīgākajām grupām latviešu valodas augšzemnieku dialekta Nautrēnu izloksnē. Referātā tika aplūkoti leksiskie dialektismi jeb apvidvārdi, piemēram, kukaiņu (masalas (mosolys) ‘knišļi’ (mosolys sejoj), Dieva guoteņa (Dīva gūteņa), sal. liet. Dievo karvytė ‘mārīte), rāpuļu un abinieku (rupucis (rupuc’s‘) ‘krupis’; sal. liet. rupužė), tārps (tuorps) ‘čūska’, sarkanais tārps), putnu (pelēda (palāda) ’pūce’, kurka ‘tītaru mātīte’), meža dzīvnieku (meža kaza (meža koza) ‘stirna’; briedis (br’īd’s’) ‘staltbriedis, alnis’) un mājdzīvnieku (vuška ‘aita’, vucyns ‘auns’) nosaukumi.

Pētījumā secināts, ka ar faunu saistītajā leksiski tematiskajā grupā Nautrēnu izloksnē lielākā daļa vārdu ir identi ar literāro valodu vai ir tās fonētiskie vai morfoloģiskie varianti. Salīdzinoši maz sastopami leksiskie dialektismi, tiem paralēles atrodamas lietuviešu valodā. Saglabājies eifēmisms čūskas nosaukumā tārps, arī sarkanais tārps ‘odze’.

Zinātniskā asistente Elga Skrūzmane ziņojumā „Daudzveidīgā uguns G. Manceļa „Postillā” frazeoloģiskā aspektā (III)” turpināja tēmu par G. Manceļa sprediķu krājumā „Lang-gewünschte Lettische Postill” (1654) sastopamajiem stabilajiem vārdu savienojumiem ar leksisko komponentu uguns. Šoreiz izvērtēta elles uguns. Tā ir tikai viena no nosauktajām dažādām ugunīm, tā neaprobežojas tikai ar tiešo nozīmi un fiksē pārnestās nozīmes klātbūtni, aptverot plašu sinonīmu loku. Vārdkopa elles uguns, kas paplašināta ar „Postillā” okazionālu nozīmes niansi ieguvušu stabilu vārdu savienojumu (piem., idiomu ar miesu un dvēseli > iemest ar miesu un dvēseli elles ugunī) vai izvērstu salīdzinājumu (piem., kļūst ar miesu un dvēseli elles ugunī kā kāds prauls), iegūst frazeoloģisku potenciālisma kvalitāti, mainot nozīmes nianšu attiecību proporcijas par labu pārnestajai nozīmei un zaudējot konkrēto lietišķību, sniedzot ekspresīvāku vispārinājumu un pamatu pieskaitīšanu frazeoloģismiem. Vārdkopas elles uguns daudzie un dažādie kontekstuālie sinonīmi un salīdzinājumi norāda uz daudznozīmīgas izpratnes iespējamību, turklāt plašā apkaime ļauj interpretēt nozīmes pārnesuma pakāpi.

Pētniece Ilga Migla ar referātu „Mājputnu nosaukumi latviešu valodas frazeoloģismos” turpināja jau 2023. gada konferencē aizsākto tēmu. Analizējot vārdnīcās ietvertos frazeoloģismus ar mājputna leksēmu, redzams, ka tie atklāj un paspilgtina cilvēku izturēšanos un paradumus, piem., paradums iet agri gulēt (“iet gulēt reizē ar vistām”), paradums daudz ēst (“rijīgs kā pīlēns”) vai paradums maz ēst (“ēd kā cālis”), paradums kaut ko darīt nekvalitatīvi (“skrāpēt kā ar vistas kāju”). Putna tēls palīdz atspoguļot dažādas cilvēka rakstura īpašības (pārsvarā negatīvas): lielību (“lielās kā gailis”), pļāpīgumu (“klukst (kladzina) kā vista”), slinkumu (“taisās (gatavojas) kā vista uz dēšanu (perēšanu)”). Daži no frazeoloģismiem zaudējuši aktualitāti un fiksēti tikai vienā vārdnīcā (“joku gailis”, „tamborēt gailim bikses”, „dzīvo kā gailis pa papuvi”).

Latviešu valodas frazeoloģismos iekļauti mājputnu nosaukumi: vista, gailis, pīle, zoss, tītars, kā arī pamazināmās formas: vistiņa, cālēns, pīlēns, pīlīte, gailēns. Līdzīgi kā citu valodu frazeoloģismiem ar kādu dzīvnieka leksēmu, arī lielai daļai latviešu valodas frazeoloģismu piemīt negatīva semantika. Tas raksturīgs daudzu valodu frazeoloģismiem. Statistiski skatot frazeoloģismus, nozīmīgu vietu ieņem frazeoloģiskie salīdzinājumi ar kādu mājputna leksēmu.

Pētnieces Regīnas Kvašītes priekšlasījums „Par Jāņa Endzelīna (1873–1961) sakariem ar Lietuvu” bija papildinājums Jāņa Endzelīna 150. jubilejas gada konferences referātam par profesionālajiem un personīgajiem sakariem ar lietuviešu valodniekiem. Uzmanība vispirms tika pievērsta J. Endzelīna vizītēm Lietuvā. 1931. gada vasarā bija ekspedīcija uz Kuršu kāpām ar Latviešu folkloras krātuves darbiniekiem, par ko ir saglabājušās Marijas Miezones un Austras Šleseres atmiņas. 1939. gadā J. Endzelīnam piešķirts komandējums no Latvijas Universitātes uz Kauņu, lai iepazītos ar literatūru, kuru nevar atrast Rīgā. J. Endzelīns iesaistīja lietuviešu kolēģus dažādās organizācijās Latvijā, piemēram, Filologu biedrībā Kazimieru Būgu (Kazimieras Būga), Petru Joniku (Petras Jonikas), Jonu Kabelku (Jonas Kabelka). Savukārt pats piedalījās Jons Basanaviča (Jonas Basanavičius) vadītās Lietuvas Zinību biedrības (Lietuvių mokslo draugija) darbā, kā arī rūpējās par savstarpēju apmaiņu (personiski un institucionāli) ar Latvijas un Lietuvas izdevumiem par baltistikas tēmām. Sakarus ar Lietuvu reprezentē J. Endzelīna recenzijas vai dažādas atsauksmes un apskati par lietuviešu valodu vai valodnieku darbiem, publicētas gan Latvijas, gan ārzemju izdevumos, kā arī raksti Lietuvas izdevumiem (arī populārzinātniskiem). 1933. gadā Kauņā iznāca Prana Skardžus (Pranas Skardžius) rediģētais zinātnisko rakstu krājunms „Archivum Philologicum”, veltīts J. Endzelīna 60-gadei. Lietuvā J. Endzelīna darbība tika īpaši novērtēta: 1932. gadā viņš kļuva par Vītauta Dižā universitātes Goda doktoru, bet 1937. gadā apbalvots ar Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina III pakāpes ordeni.

Jau vairākus gadus DU „Janvāra lasījumu” laikā LaVI pētniece D. Liepa dalās savā pieredzē ar Daugavpils pedagogiem par kādu aktuālu tematu. Pētnieces tikšanās iepriekšējos gados bija paredzētas tieši latviešu valodas skolotājiem par latviešu valodas mācīšanas jautājumiem. Taču šogad LU pētniece D. Liepa un zinātniskā asistente V. Polinska uz tikšanos aicināja ikvienu  Daugavpils skolotāju uz radošu meistarklasi  „Vienkāršā un vieglā valoda pedagoga darbā”.

Skolotājas tika iepazīstinātas ar kopīgo un atšķirīgo  vieglajā un vienkāršajā valodā, Latvijas un ārvalstu pieredzi abu literārās valodas formu izmantojumā un pētniecībā, kā arī pieejamajiem resursiem, kā izmantot  vieglo valodu darbā ar tiem skolēniem, kam tas nepieciešams veiksmīgākai mācību vielas apguvei.

Speciālajā izglītībā jau ir nostiprinājusies vieglās valodas tradīcija, taču vispārējā izglītībā aizvien sastopamies ar aizspriedumiem un bažām, ka vieglā valoda noplicinās literāro valodu un skolēni vairīsies lasīt sarežģītus literāros darbus. Lai arī vieglā valoda nav uzskatāma par universālu risinājumu visām problēmām izglītībā, tā var sniegt būtisku atbalstu ne tikai speciālajā, bet arī vispārējā, mazākumtautību un pieaugušo izglītībā. Radošā semināra noslēgumā skolotājiem bija iespēja vingrināties dažādu nelielu tekstu adaptācijā vieglajā valodā.

XXXIV „Janvāra lasījumu” programma pieejama konferences mājaslapā.