Kā jau ierasts, janvārī tiek publicēti iepriekšējā gadā sagatavotie „Latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas (16.–17. gadsimts)” (LVVV) šķirkļi. Šobrīd kopā vārdnīcā ir jau 2450 šķirkļu.

Latviešu valoda ir veidojusies daudzu gadsimtu gaitā, un senie teksti ir agrāku tās periodu liecinieki. Lai arī lielākoties vācbaltiešu sarakstīti, tie tomēr glabā tā laika latviešu valodas īpatnības – gan leksikā, gan morfoloģijā un sintaksē.

16. un 17. gadsimta avoti lielākoties ir reliģiski teksti, pārsvarā tulkojumi, tā laika rakstu valodas paraugi, tomēr atsevišķos darbos – piemēram, Georga Manceļa 10 sarunās, Kristofa Fīrekera vārdnīcas manuskriptos, ir iekļauti arī vārdi, izteicieni, frazeoloģismi, kas atspoguļo tā laika dzīvo latviešu valodu. Piemēram, pirms gandrīz 400 gadiem  K. Fīrekers rakstījis: Tas bērns bij dižani ietīts, redz ka vinš izkūnajās. Lai šīs un citas valodas pērles nepaliktu apslēptas bibliotēku plauktos vai korpusu dzīlēs, top vēsturiskā vārdnīca.

Katrs LVVV šķirklis ir kā lielāks vai mazāks pētījums par kāda vārda vēsturi – ir iespējams uzzināt, cik reižu, kādā rakstībā un kādās formās vārds lietots 16. un 17. gadsimta tekstos, kurā gadā un kurā avotā ir bijis pats pirmais vārda minējums, ar kādām nozīmēm vārds lietots, kādas vārdkopas ir visbiežāk fiksētas un kuri frazeoloģismi ir bijuši pazīstami jau pirms trīssimt četrsimt gadiem, kāda ir šī vārda cilme.

Starp jaunajiem šķirkļiem ir, piemēram, latvis un latvietis – lasot vārdnīcu, var noskaidrot, ka no šiem abiem vārdiem senākā rakstos fiksētā ir tieši atvasinājuma forma latvietis, tā 1. reizi minēta 1625. gadā sarakstītajos linaudēju statūtos, kas saglabājušies rokrakstā, savukārt mūsdienās par poētismu uzskatītais vārds latvis 16. un 17. gadsimta tekstos minēts tikai vienu reizi –1648. gada veltījumdzejolī Polijas karalim Vladislavam IV un Ludovikai Marijai daudzvalodu krājumā  Ver Lukiskanum (latviski: Lukišķu pavasaris).

Divi 17. gadsimta vārdi, kuri formāli atšķiras tikai ar vienas skaņas kvantitāti, noaloties un noāloties, katrs ir ar savu nozīmi: noaloties nozīmē ‘noklīst, novērsties’, savukārt noāloties nozīmē ‘ālēties, muļķoties, iznerrot’.

Vārdi noģīmēšana un noģīmēt mūsdienu lasītājam, iespējams, izraisa nelāgas asociācijas, tomēr tiem ir pavisam neitrālas nozīmes – ‘attēls’ un ‘attēlot’, un tie ir ietverti tikai K. Fīrekera vārdnīcas manuskriptos.

Ja vēlaties uzzināt, kas ir zirgēzeļa māte, kāda ir atšķirība starp naglu zīmi un uzceltu zīmi, kurš Bībeles personāžs ir Noaks,  lasiet vārdnīcu: (https://lvvv.tezaurs.lv/)!

Šķirkļu autori ir LU HZF Latviešu valodas institūta vadošie pētnieki PĒTERIS VANAGS, RENĀTE SILIŅA-PIŅĶE un ANTA TRUMPA, pētniece ANNA FRĪDENBERGA un LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētniece EVERITA ANDRONOVA. Par tehnisko nodrošinājumu lielu paldies sakām LU Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas pētniekam ILMĀRAM POIKĀNAM.

Vārdnīcas šķirkļi tapuši ar Valsts pētījumu programmas projekta „Latviešu valodas daudzveidība laikā un telpā” (Nr. VPP-LETONIKA-2021/4-0003) atbalstu.