2025. gada 21.–25. oktobrī Viļņas Universitātē notika ilgi gaidītā visas pasaules baltistu satikšanās – 14. Starptautiskais Baltistu kongress. Kongresa tradīcija tika iedibināta 1965. gadā, un kopš tā laika to ik pēc pieciem gadiem rīko pārmaiņus Latvija vai Lietuva. Šoreiz visi devāmies uz Lietuvu, kur pulcējās vairāk nekā 170 zinātnieku no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas. Itālijas, Vācijas, Polijas, Somijas, Zviedrijas, Čehijas, Austrijas, Francijas, Šveices, Nīderlandes, Lielbritānijas, ASV, Somijas un Japānas. Kongress tika organizēts deviņās sekcijās: „Aktuāli baltu valodu un izlokšņu fonētikas un fonoloģijas aspekti”, „Baltu īpašvārdu krājuma pētījumu tradīcija un perspektīva”, „Baltu valodu elektroniskie resursi gramatikas pētījumos”, „Digitālās pieejas senajiem baltu valodu avotiem”, „Latgaliešu valoda un citi baltu valodu reģionālie varianti: multidisciplināri risinājumi un pētniecības perspektīvas” „Nozīme baltu valodās: kognitīvā pētījumu perspektīva”, „Prosodiskie un segmentālie elementi baltu salīdzināmajā gramatikā”, „Vēsturiskās morfoloģijas un sintakses krustcelēs: baltu valodu darbības vārds diahroniskā perpspektīvā” un „Vispārīgā sekcija”. No LU HZF Latviešu valodas institūta turp devās 11 pētnieki: Laimute Balode, Māris Baltiņš, Anna Frīdenberga, Regīna Kvašīte, Anete Ozola, Sanda Rapa, Renāte Siliņa-Piņķe, Anna Stafecka, Anta Trumpa, Pēteris Vanags un Anna Vulāne.

ANTA TRUMPA kongresā uzstājās ar referātu „Dar kartą apie Georgo Elgerio žodyną „Dictionarium Polono-Latino-Lottauicum” (1683)” („Vēlreiz par Georga Elgera vārdnīcu „Dictionarium Polono-Latino-Lottauicum” (1683)”). Ziņojuma sākumā referente iepazīstināja klātesošos ar latviešu valodas seno tekstu korpusa SENIE modernizāciju, kurā korpusa meklētāja vajadzībām mūsdienu rakstībā tiek konvertēti visi korpusā ietvertie teksti. Apjomīgā G. Elgera vārdnīcas konvertācijas likumu tabulas izveide rosinājusi referāta autori veidot nelielu pētījumu par šī darba ortogrāfijas un leksikas īpatnībām. A. Trumpa secināja, ka G. Elgera vārdnīcas ortogrāfija daļēji sakrīt ar G. Elgera 1621. gada dziesmu grāmatas ortogrāfiju, kas daudz pētīta un analizēta tās īpatnējās patskaņu garumu atveides dēļ, tomēr vārdnīcā ir ļoti daudz nekonsekvenču. Referente arī rada pierādījumus jau agrāk izteiktiem novērojumiem, ka G. Elgera vārdnīcā galvenokārt ietverta Vidzemes, Latgales, Sēlijas un arī Zemgales leksika, tagadējās Latvijas rietumu daļu pārstāvot mazāk. Šis nelielais pētījums ir kā mudinājums turpināt G. Elgera vārdnīcas izpēti, jo tajā ietvertā leksikas bagātība vēl nav pienācīgi novērtēta.

ANNA STAFECKA referātu „19. gadsimta vidus latgaliešu rakstu valoda: izloksne, norma un tradīcija” nolasīja Latgalistikas sekcijā, tajā turpinot tēmu par 1860. (atkārtots izdevums 1861.) gadā Tērbatā izdoto Bībeles stāstu tulkojumu latgaliešu rakstu valodā „Nutykszonas Biblias aba Izstostiejszona Waca un Jauna Istodiuma…”, ko piedēvē Dricānos dzimušajam vācbaltu/poļu publicistam, vēsturniekam, etnogrāfam, folkloristam Gustavam Manteifelim (1832.– 1916). Šoreiz uzmanība tika pievērsta latgaliešu rakstu valodas stihiskā normatīvisma tradīcijai un izlokšņu ietekmei. Autore uzsvēra, ka kopumā Bībeles tekstu tulkojumā ir turpināta 18. un 19. gadsimta latgaliešu rakstu avotos izveidojusies stihiskā normatīvisma tradīcija, kā pamatā ir Dienvidlatgales izloksnes, taču līdz ar G. Manteifeļa darbību latgaliešu rakstu valodā ienāca arī Viduslatgales izlokšņu īpatnības. Analizējot tekstā atspoguļotās izlokšņu īpatnības, referente secināja, ka dažas no tām liecina par iespējamu kolektīvu darbu pie šī izdevuma tapšanas.

ANNA FRĪDENBERGA nolasīja referātu „Salikteņu un vārdu savienojumu šķīrums – viens no problemātiskiem jautājumiem, veidojot „Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu””. Rakstot „Latviešu valodas vēsturisko vārdnīcu” (LVVV), rodas dažādi problēmjautājumi, kas darba gaitā tiek apspriesti vārdnīcas darba grupā, meklējot risinājumus. Viens no tiem ir salikteņu un vārdu savienojumu šķīrums. Senajos rakstos bieži vērojamas svārstības starp kopraksti un savrupraksti, ja abi salikteņa resp. vārdu savienojuma komponenti ir nominālas dabas. Piemēram, tādi darinājumi kā asinanauda vai padomadevējs senajos tekstos var būt lietoti gan koprakstē, gan savruprakstē un traktējami vai nu kā salikteņi, vai kā vārdu savienojumi. Turklāt senajos tekstos šādos veidojumos nereti tiek izmantota biedruzīme, piemēram, gaisa=grābējs, sirds=sāpes. Dažkārt nav iespējams novilkt stingru robežu starp īstu (stabilu) salikteni un vārdkopu. Līdz ar to ir iespējami varianti – šādu darinājumu var rakstīt atsevišķā šķirklī (šķirkļa vārds ir saliktenis) vai arī kā vārdu savienojumu šķirklī pie viena no tā komponentiem. LVVV autori ir vienojušies par vairākiem kritērijiem, lai nolemtu par salikteņa/vārdu savienojuma iekļaušanu atsevišķā šķirklī vai pie kāda no komponentiem. Piemēram, salikteņa stabilitātes noteikšanā nozīmīga ir semantiskā pazīme – par labu saliktenim liecina tas, ja vārds ir precīzs zināma priekšmeta, jēdziena nosaukums (vai termins). Tādējādi atsevišķā šķirklī rakstīti vārdi bada=dzeguze ‘pupuķis’, kumeļa=pēdi ‘kumeļpēda’ u. c. Tā kā darbs pie LVVV notiek ilgākā laika periodā, arī pieredze, kā rīkoties, rodas līdz ar ekscerpētajiem piemēriem. Bieži vien ir pieļaujami varianti, kā tiek klasificēts katrs konkrētais darinājums.

MĀRIS BALTIŅŠ stāstīja par nozīmīgāko J. Velmes (1855–1928) nopelnu latviešu kultūras attīstībā – pirmā ilgstoši pastāvošā žurnāla „Austrums” (1885–1906) dibināšanu un rediģēšanu 18 gadu laikā. Tajā no 1885. gada 3. numura līdz 1888. gada 12. numuram tiek publicēta konceptuāli vienota divpadsmit rakstu sērija “Vēstules par valodu un valodniecību”, kas uzskatāma par pirmo vispārējās valodniecības pamatatziņu izklāstu latviešu valodā literāri sabiedriskā žurnālā, saglabājot akadēmiskā populārzinātnisku publikāciju stilu un iekļaujoties 4–7 lappusēs. Šīs vēstules iespējams iedalīt vairākos tematiskos ciklos. Pirmais no tiem skar pašus vispārīgākos jautājumus, I vēstulē mēģinot izskaidrot “Kas ir valoda?”, II – “Kā mēs tiekam pie valodas?’, bet III – atklāt valodas saikni ar domāšanu.  Otrais saistīts ar valodas mainību, jo IV vēstulē mainība saistīta ar valodas dzīvību, V – par vārdu formas, VI – par to nozīmes pārmaiņām laika gaitā, bet VII – apcerēts „kā valodā cēlās nosaukumi priekš kādas lietas vai kāda jēdziena”.  Trešais savukārt atklāj valodu līdzību un dažādību, VIII vēstulē pakavējoties pie tādiem pamatjēdzieniem kā valodu saime (Velmem – valodu cilts), dialekts un izloksne; IX – par indoeiropiešu valodu saimi; X un XI – par citām valodu saimēm. Beidzamā, XII vēstulē, sniegts apkopojums un īss atkārtojums par visu iepriekš rakstīto. Pats Jēkabs Velme par šo darbu atturīgi norādījis, ka viņš “tikai gribējis aizrādīt uz svarīgākām lietām un caur tam daudz maz izskaidrot, kas valoda ir un kāds tai svars cilvēku starpā” un “dot tikai to, par ko lielākā daļa valodnieku vienis prātis”.”

RENĀTE SILIŅA-PIŅĶE nolasīja kopīgi ar ILGU JANSONI sagatavoto referātu „Personvārdu formu daudzveidība „Latviešu personvārdu vēsturiskās vārdnīcas” izveides kontekstā”, kurā klausītājiem prezentēja vārdnīcas koncepciju un izstrādes gaitu, kā arī parādīja pirmos tapušos šķirkļus. Referātā tika sīkāk analizēti trīs problemātisku gadījumu grupas, kuru risinājums ir akūti svarīgs kvalitatīvas un sistemātiskas vārdnīcas izstrādei. Tika aplūkoti teorētiski un praktiski sarežģīti jautājumi, kas saistīti ar personvārdu variantu apvienošanu vienā šķirklī, jo „Latviešu personvārdu vēsturiskās vārdnīcas” avoti aptver plašu laika posmu un dažādas valodas. Renāte Siliņa-Piņķe analizēja rakstības un izrunas atšķirības, īpaši īso un garo patskaņu variēšanu, burtkopas ie lietojumu un diftongu aj/aij attīstību, kas atklāj agrīnās rakstības nekonsekvenci, dialektālu ietekmi un valodas pārmaiņas. Šie piemēri uzsvēra nepieciešamību pēc skaidriem kritērijiem, lai nodrošinātu vienotu un sistemātisku pieeju vārdnīcas veidošanā, kā arī izgaismoja LPVV projekta zinātniskos un metodoloģiskos izaicinājumus.

SANDAS RAPA referāts „18. gadsimta priekšvārdu antroponīmiskās ligzdas: Lejasciema piemērs” bija veltīts antroponīmisko ligzdu teorētiskā un terminoloģiskā jautājuma izpētei, rezultātus prezentējot ar 18. gadsimta Lejasciema draudzes personvārdu materiāla piemēru. Referātā tika parādīts, kā antroponīmisko ligzdu metode ļauj sistemātiski un dziļi analizēt 18. gadsimta Lejasciema draudzes personvārdu materiālu, atklājot gan valodas, gan kultūras procesus, kas ietekmējuši personvārdu attīstību. Šī pieeja, kuras centrā ir arhionīma noteikšana un tā variantu klasifikācija, ļauj pētīt adaptācijas un derivācijas modeļus, kā arī sociolingvistiskos faktorus, kas veidojuši vārdu formu daudzveidību. Analīze rāda, ka personvārdu variēšanos noteica nenostabilizējusies rakstība, dažādi aizguvumu un lokalizācijas ceļi, kā arī paralēla adaptācija no vairākiem avotiem. Diahroniskā skatījumā pētījums atklāj personvārdu sistēmas stabilizēšanos – galotņu nostiprināšanos, fonētisku pielāgošanos latviešu valodas struktūrai un vārdu modes maiņu, ko ietekmējuši valodu kontakti, reliģiskie faktori un sociālās tradīcijas. Šādi antroponīmisko ligzdu pētījumi ne tikai palīdz rekonstruēt latviešu personvārdu attīstības gaitu, bet arī izgaismo to, kā valoda kļuvusi par nozīmīgu kultūras identitātes nesēju.

PĒTERIS VANAGS uzstājās kongresa plenārsēdē, nolasot referātu „Georga Manceļa Lettus (1638): avoti un ietekmes”, kas bija veltīts Georga Manceļa vārdnīcas Lettus (1638) avotu un struktūras analīzei, izgaismojot tās vietu agrīno jauno laiku leksikogrāfijas tradīcijā. Pēteris Vanags parādīja, ka vācu lemmas saraksts Manceļa darbā balstās Heinriha Decimatora Sylva vocabulorum (1578) un anonīmajā Lexicon trilingue (1586), taču Phraseologia Lettica un pievienotie desmit dialogi apliecina autora oriģinālu ieguldījumu – tekstus, kas pielāgoti vietējai valodai un kultūras videi. Referātā uzsvērta Manceļa nozīme latviešu leksikogrāfijas attīstība un viņa darbs aplūkots kā tilts starp Eiropas leksikogrāfiskajām tradīcijām un topošās latviešu rakstu valodas attīstību.

ANETE OZOLA nolasīja referātu „Priedēkļa verbu uzsvars lībiskā dialekta Kurzemes izloksnēs”, kurā analizēta uzsvara veidošanās specifika šajās izloksnēs, salīdzinot to ar literārās valodas un citu dialektu sistēmām. Referātā tika norādīts, ka priedēkļa verbos lībiskā dialekta teritorijā uzsvars nereti atrodas uz otrās zilbes, atšķirībā no latviešu valodas vispārpieņemtā pirmzilbes uzsvara. Šo novērojumu apstiprina akustiskie pētījumi, kas rāda intensitātes un relatīvā garuma atšķirības starp priedēkli un sakni. Anete Ozola rādīja eksperimentālus rezultātus, kas balstīti saistītās runas ierakstos, uzsverot, ka intensitāte ir būtiskākais rādītājs šāda tipa uzsvara noteikšanai. Referāts sniedza jaunu skatījumu uz fonētisko variāciju Kurzemes izloksnēs un uzsvēra nepieciešamību precizēt uzsvara aprakstu lībiskā dialekta kontekstā.

LAIMUTE BALODE uzstājās ar referātu „Dubultie vārdi un uzvārdi Latvijā”, ko bija sagatavojusi kopā ar Paulu Balodi. Tajā tika analizēta dubulto personvārdu vēsturiskā attīstība, lietojums un tiesiskie aspekti Latvijā. Referātā parādīts, ka dubulto vārdu īpatsvars pēdējās desmitgadēs būtiski pieaudzis – vairāk nekā puse jaundzimušo tiek nosaukti divos vārdos, kas bieži atspoguļo etnisko identitāti, ģimenes tradīcijas vai estētisku saskaņu. Savukārt dubultuzvārdi, kā liecina 2020. gada datu analīze, ir 11,6% Latvijas iedzīvotāju. Vēsturiski vairāku personvārdu došanas tradīcijas vienai personai bijušas saistītas ar aristokrātiju, bet mūsdienās tās kļuvušas par izplatītu praksi. Referātā uzsvērts, ka dubulto personvārdu lietojums atspoguļo sabiedrības kultūras un identitātes pārmaiņas, iezīmējot antroponīmijas attīstības tendences Latvijā.

Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes vārdā Latviešu valodas institūts priecājas un pateicas kolēģiem Viļņas Universitātē par tik brīnišķīgu kongresa organizēšanu.

Vairāk par kongresu: Viļņas Universitātes mājaslapā.