Kā vēstī LU tīmekļvietne, LU konference ir kļuvusi par neatņemamu mūsu augstskolas zinātniskās dzīves sastāvdaļu, un tai ir gandrīz gadsimtu ilgas tradīcijas. Tradicionāli konferences darbs tiek organizēts sekciju sēdēs 4 zinātņu nozaru blokos (Dabas zinātnes, Humanitārās zinātnes, Medicīnas un veselības zinātnes un Sociālās zinātnes) un starpdisciplināri. Šāgada 3. februārī Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte (LU PPMF) aicināja interesentus uz  konferences sekciju „Valoda un literatūra izglītības kontekstā”. Tajā piedalījās arī LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece profesore Anna Vulāne, vadošā pētniece profesore Ina Druviete, pētniece Dite Liepa un doktorante Velga Polinska.

Pirmajā sekcijas sēdē uzstājās LU PPMF 4. kursa students un jau skolotājs Kristiāns Jakubovskis. Ar profesori ANNU VULĀNI kopīgi pieteiktajā referātā „Dzimtas vēstures izpētes integrēšana latviešu valodas apguves saturā” jaunais skolotājs vēstīja par problēmām  latviešu valodas mācīšanā.  Liela daļa jauniešu neuztver latviešu valodu kā vērtību, nevēlas apgūt kādu mācību satura daļu, jo viņiem tā šķiet pārāk tāla no realitātes, nelietderīga un neaktuāla. Lai radītu lielāku interesi par valodas mācību saturu, tajā jāiekļauj arī tēmas, kas skolēniem var būt personīgi nozīmīgas, vai arī tās jāaplūko viņiem saistošā kontekstā. Viena no tām var būt dzimtas izpētes vēsture. Autora pieredze, veidojot dzimtas kokus un iesaistot 10. klases skolēnus interešu izglītības nodarbībās, liecina, ka latviešu valodas stundās šo tematu var iekļaut ļoti sekmīgi. Tas ne tikai rada jauniešos interesi par savas dzimtas personvārdu kopumu un izvēles motivāciju, bet arī sekmē vēlmi pilnīgāk apgūt latviešu valodas vēsturi un valodu kā sistēmu, attīstīt savu valodas prasmi un komunikatīvās iemaņas.

Elza Seile profesores Annas Vulānes vadībā ir izstrādājusi bakalaura darbu, par ko stāstīja savā referātā „Latviešu valodas reģionālo paveidu iepazīšana vidusskolā: problēmas un to risināšanas iespējas”. Mācību līdzekļos informācijas par latviešu valodas reģionālajiem paveidiem vai nu nav vispār, vai tā ir minimāla, kas rezultējas skolēnu zināšanu trūkumā par šo tēmu. Skolēniem latviešu valodas reģionālie paveidi asociējas ar neizglītotību, lauku nomalēm, bet ne nozīmīgu kultūras un vēsturisko lingvistisko mantojumu. Skolēnu zināšanas par latviešu valodas reģionālajiem paveidiem tiešām ir nepietiekamas, to apliecināja pedagoģiskās izmēģinājumdarbības laikā veiktā diagnosticējošā darba rezultāti. Izmantojot izstrādāto lingvodidaktisko materiālu, skolēnu zināšanas par latviešu valodas dialektiem, izloksnēm un latgaliešu rakstu valodu tika paplašinātas, tika attīstīta prasme saskatīt dialektālās atšķirības un iegūt nepieciešamo informāciju, kā arī radīta interese par latviešu valodas reģionālo dažādību, kas kopumā veicināja arī cieņpilnas attieksmes veidošanos pret latviešu valodu. Elzas Seiles veiktā pētījuma rezultāti ir nozīmīgi, jo tie uzskatāmi parāda mācību satura nepilnību sekas, kas negatīvi ietekmē skolēnu nacionālās un kultūras identitātes apziņu.

Profesore INA DRUVIETE savā referātā „Valodas politikas jautājumi izglītības programmās: ANO Pirmiedzīvotāju valodu desmitgades sniegtās iespējas” pievērsās iespējai iekļaut valodas politikas jautājumus izglītības saturā, informējot skolēnus un studentus par aktuālajām norisēm valodu telpā pasaulē un Latvijā. Šāda pieeja paredzēta arī projektā Skola2030 – gan valodu, gan sociālajā un pilsoniskajā jomā. Tā kā ANO līmenī ir izsludināta Starptautiskā pirmiedzīvotāju valodu desmitgade (2022–2032), atsauce uz tās pamatideju un desmitgades ietvaros rīkotajiem pasākumiem noderīga ne tikai lībiešu valodas popularizēšanai, bet arī latviešu valodas situācijas izpratnei un aktīvas darbības rosināšanai.

Pētniece DITE LIEPA šoreiz pievērsās „Valodas kultūras jautājumiem vēsturiskā kontekstā”. Tā kā šis ir latviešu izcilāko valodnieku Jāņa Endzelīna (150. dzimšanas dienas atcere) un Kārļa Mīlenbaha (170. dzimšanas dienas atcere) jubilejas gads, priekšlasījumā vairāk tika uzsvērts tieši Jāņa Endzelīna devums valodas kultūrā, kas bija viena no J. Endzelīna darbības jomām. Latviešu valodas kultūru ir ietekmējuši gan 20. gs. ortogrāfijas sarežģītie līkloči, gan abi pasaules kari, taču sevišķi – ilgstošā padomju okupācija. Režīma ietekmē arī latviešu valodnieku attieksme pret Endzelīna devumu bijusi atšķirīga, īpaši pretrunīga – smagajos pēckara gados, kad tika uzsākta nesaudzīga “buržuāzisko koncepciju kritika”, tika izteiktas bažas par latviešu padomju valodniecības nostāšanos uz „pareizā” ceļa un krievu valodas ietekmē radušās kļūdas tika vērtētas ļoti saudzīgi un piesardzīgi. 20. gs. 60. un 70. gados latviešu valoda turpināja un bija spiesta attīstīties divvalodības apstākļos, kur krievu valodai bija noteicošā loma. Un šajos gados notika nesaudzīga cīņa nevis par divu valodu sajaukumu, bet par divu valodu līdzāspastāvēšanu (Blinkena 1972). Mūsdienās latviešu valodas kultūru apdraud anglismi, rusismi, kā arī milzīgais sarunvalodas īpatsvars.

Taču visos laikos būtisks izglītības faktors ir skolotāja personības spēks un piemērs – to savos referātos uzsvēra arī citi konferences dalībnieki. Turklāt augstai latviešu valodas kultūrai ir jābūt ne tikai dzimtās valodas skolotājiem, bet arī visiem pārējiem pedagogiem, apliecinot jaunajai paaudzei augstas raudzes valodas lietpratēja paraugu.

Konferenci apmeklēja ne tikai kolēģi klātienē un tiešsaistē, bet arī dažādu vidusskolu audzēkņi.