2024. gada 9.–10. maijā Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā norisinājās 3. starptautiskā zinātniskā konference “ONOMASTIKAS PĒTĪJUMI III”. Šī konference bija veltīta valodniekam LU Latviešu valodas institūta pētniekam  Ojāram Bušam (1944–2017), kuram 2024. gada 28. aprīlī apritētu 80 gadu. Konferences tēma bija „Īpašvārdu mainība”. Divās konferences dienās septiņās sēdēs tika nolasīti 25 referāti par vietvārdu un personvārdu, kā arī citu īpašvārdu mainību – mainīšanos un mainīšanu – gan laikā, gan cilvēku apziņā lingvistisku un ekstralingvistisku faktoru ietekmē.

Konferenci atklāja LU Latviešu valodas institūta vadošās pētnieces Laimute Balode un Sanda Rapa ar īsu stāstījumu par Ojāra Buša dzīvi, raksturu un zinātniskajām interesēm.

Konferences pirmās dienas pirmajā sēdē ar Lietuviešu valodas institūta pētnieces Grasildas Blažienes (Grasilda Blažienė) referātu The Onomastic Phenomenon of Ojārs Bušs („Ojāra Buša onomastikas fenomens”) uzstājās viņas kolēģis Darjus Ivoška (Darius Ivoška). Pētniece savā priekšlasījumā norādīja, ka Eiropā ir bijis maz šāda līmeņa zinātnieku, kuri dzīvoja un strādāja ļoti sarežģītā laikā, kad varēja izmantot tikai to literatūru, kas bija viegli sasniedzama. Topošais poliglots un valodnieks Ojārs Bušs studēja somu valodu, bija ieguvis krievu valodas un literatūras skolotāja kvalifikāciju, bet no 1993. gada oficiāli kļuva par onomastu, ko pavadīja ideju pārpilnība, neparasta Eiropas un ne tikai Eiropas onomastikas darbu pārzināšana, drosme iedziļināties tā laika modernitātes telpās un savdabīga jaunāko onomastikas parādību uztvere. Viņš ienāca teorijas dzīlēs līdzās visiem citiem autoritatīviem onomastikas pārstāvjiem, apgalvojot, ka katrs īpašvārds ir pilnvērtīgs vārds un, pievēršoties semantikai, nedrīkst aizmirst pētījumus par īpašvārdu homonīmiju, polisēmiju un sinonīmiju.

Austrijas Zinātņu Akadēmijas pētnieks Pēteris Jordans (Peter Jordan) referātā The Varying Use of Exonyms as an Expression of Changing Political Constellations. Demonstrated by the Example of Central European School Atlases („Eksonīmu atšķirīgais lietojums kā mainīgo politisko konstelāciju izpausme. Viduseiropas skolu atlantu piemērs”) norādīja, ka skolu atlanti ir ļoti piemēroti eksonīmu izmantošanai, jo tie tiek izdoti skolēniem, atspoguļo vispārējās izglītības saturu un nav paredzēti tikai ģeogrāfijas stundām, bet tos var izmantot arī citu mācību priekšmetu, piemēram, vēstures, dabas vēstures u. c. mācīšanai. Pētījumā, kas tika prezentēts šajā konferencē, ietverti skolu atlantu piemēri, kas publicēti un apstiprināti četrās Centrāleiropas valstīs (Austrijā, Čehoslovākijā/Čehijā, Ungārijā un Rumānijā) ap 1989.–1991. gadu.

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anta Trumpa nolasīja referātu „Vēlreiz par Latvijas ezeru nosaukumiem ar –eris, –ēris, –ieris”, kurā tika izmantoti Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras datubāzes dati un analizēti Latvijas ezeru nosaukumi, kas satur sufiksu –eris, –ēris, –ieris. Referente iepazīstināja ar pētījumiem par Latvijas limnonīmiem ar izskaņu –eris, ezeru nosaukumiem, kas valodnieku darbos tiek uzskatīti par Baltijas somu cilmes vārdiem, piemēram, Mustjärv ‘melnezers’, eksonīmu ar izskaņu –eris, –ēris, –ieris izplatību Latvijā.  Referāta nobeigumā tika analizēts kalna nosaukums Skaisterkalns Katvaros, kas „Latviešu vietvārdu vārdnīcas” S2 sējumā sākotnēji skaidrots ar īpašības vārdu skaists. Kādā 1357. gadā rakstītā dokumentā starp citiem Katvaru lauku teritorijas vietvārdiem minēts arī kalna nosaukums Kaysterkalln, kas, iespējams, ir agrākais Skaisterkalna nosaukums. Skaisterkalns atrodas trīs ezeru – Melnezera, Katvaru ezera un Linezera – tuvumā. Iespējams vilkt paralēles arī ar ezera nosaukumu Kaistjärv Igaunijas Sāmsalā. Ja hipotēze ir pieļaujama, tad iespējams pieņemt tautas etimoloģijas ietekmi uz mūsdienu nosaukuma izrunu, kur līdzība ar latviešu īpašības vārdu skaists motivēja vietvārda maiņu.

Pirmo sēdi noslēdza Viļņas Universitātes profesores Daivas Sinkevičūtes (Daiva Sinkevičiutė) referāts „Marija un tās varianti: personvārdu došanas tendences Lietuvā 20. un 21. gadsimtā” (The name Marija and Its Variants: Tendencies of Name Giving in Lithuania in the 20th and 21st Centuries), kurā referente norādīja, ka vārds Marija 20. gadsimta pirmajā pusē lietuviešu valodā bija ļoti izplatīts, bet vēlāk tā popularitāte samazinājās, līdz ar to samazinājās arī ebreju vārdu popularitāte Lietuvā. Līdz 20. gadsimta vidum un 20. gadsimta beigās Marija bija bieža sastopama dubultvārdos, piemēram, Marija Birutė, Aldona Marija, Ieva Marija, Saulė Marija.

2. sēdi atklāja autoru kolektīva Māritas Alasas (Marit Alas), Mariko Fasteres (Mariko Faster), Annikas Husares (Annika Hussar), Marjas Kallasmā (Marja Kallasmaa), Tīnas Lānsalu (Tiina Laansalu), Freda Pusa (Fred Puss), Pētera Pella (Peeter Päll), Evara Sāra (Evar Saar) referāts Multifaceted Variability in Estonian (Family) Names („Daudzšķautņainā igauņu (dzimtas) vārdu mainība”), kura autori galvenokārt nodarbojas ar uzvārdu un vietvārdu izpēti. Kā norādīja referāta autori, mūsdienās vārdu etimoloģizāciju, to vēstures noteikšanu un pētījumu iespējas atvieglo datubāzes un digitalizēti avoti, it īpaši Igauņu nacionālais digitālais arhīvs, kartes, uzvārdu datubāze, Igauņu valodas institūta arhīva materiāli. Uzvārdu etimoloģizēšanā bieži vien neizbēgama ir ģenealoģiskā izpēte. Piemēram, uzvārda Serg gadījumā precīzāka izpēte atklāj, vai sākotnējais vārds ir cēlies no vārda särg ‘tarakāns’ vai sõrg ‘nags’. Līdzīgu uzvārdu nozīme un izcelsme var atšķirties, piemēram, uzvārds Kallas var būt cēlies gan no vispārpieņemtā ainavas vārda kallas ‘krasts’, gan no personvārda Nikolaus. Atšķirību iemesli var būt dažādi: uzvārdu locījumi; no vienas un tās pašas saknes radušies vairāki nosaukumi; rakstības izmaiņas. Bieži sastopama parādība ir vārdu (gan uzvārdu, gan vietvārdu) pārņemšana, pielāgošana un tulkošana Igaunijas un Latvijas pierobežā, piemēram, latviešu uzvārds Kalniņš igauņu dzimtas vārdos ir pārstāvēts kā Kalnin, Kallin, Kalling, Kalnins un Kalniņš.

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošās pētnieces Laimutes Balodes un Helsinku Universitātes pētnieka Paula Baloža referāta Insight into the List of Modern Surname Changes in Latvia („Ieskats mūsdienu Latvijas uzvārdu maiņas sarakstā”) pamatā bija Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu departamenta apkopotais saraksts (kopā 65 365 dažādi uzvārdu maiņas gadījumi kopš 2020. gada). Kā norāda pētnieki, vārds un uzvārds ir ļoti svarīga cilvēka identitātes daļa, un šis pētījums parāda iedzīvotāju vēlmi pielāgot savus uzvārdus mūsdienu sociālajam un kultūras globālajam kontekstam, atspoguļo identitātes veidošanos un attīstību, kā arī izceļ uzvārdu izmaiņas sabiedrības integrācijas kontekstā. Katru gadu Latvijā tiekot izskatīti aptuveni 1000–1200 uzvārda maiņas gadījumu. Lai gan uzvārdu maiņas motivācija antroponīmu pētniekiem nav pieejama, no minētajiem sarakstiem var izdarīt dažus secinājumus, piemēram, uzvārdi tiek pielāgoti starptautiskai transkripcijai (īpaši cittautu izcelsmes uzvārdiem) – Dmitrijeva > Dmitrieva, Fjodorovs > Fedorov, vai arī tiek atmestas latviskās galotnes – Cimbals > Tsimbal, Ivanovs > Ivanov, tiek labotas dokumentos pieļautās kļūdas: Cīruļ > Cīrule, Čakurs > Čākurs, Eķis > Ēķis, Harkalns > Garkalns.

Lietuviešu valodas institūta pētnieces Daļas Kiseļūnaites (Dalia Kiseliūnaitė) referāta „Sieviešu uzvārdu formu izmaiņas 19. gs. Klaipēdas apgabala dokumentos” (Changes in the Forms of Women’s Surnames in the Documents of the Klaipėda Region in the 19th Century) mērķis bija atklāt lietuviešu sieviešu personvārdu ģermanizācijas tendences Klaipēdas reģionā. Atsevišķi tika pētīti  precētu un neprecētu sieviešu uzvārdi. Klaipēdas apgabalā baznīcu reģistri bija vācu valodā un arī personvārdus rakstīja vācu valodā. Salīdzinot dažādu periodu baznīcu reģistrus ģenealoģijas datubāzē genealogy.net, redzams, ka 19. gadsimta otrajā pusē, ieviešot vācu valodu kā valsts valodu un mācību valodu skolās, notika ievērojamas pārmaiņas, ko noteica apkaimes iedzīvotāju etnolingvistiskais sastāvs, pastiprināta etniski jauktu ģimeņu veidošanās, muižu spēcīgā ietekme, iedzīvotāju migrācija, jaunu pagastu dibināšana un ciemu piešķiršana tiem, reģistratoru (priesteru) un viņu priekšnieku lingvistiskā attieksme utt.

Pirmās dienas 3. sēdē referātā How Slavic Place-names Became German Place-names in North-Eastern Bavaria („Kā slāvu vietvārdi kļuva par vācu vietvārdiem Bavārijas ziemeļaustrumos”) Frīdriha Šillera Jēnas universitātes pētnieks Haralds Bihlmeiers (Harald Bichlmeier) pastāstīja, kā un kad slāvu vietvārdi tika pārņemti senvācu valodā, katram no tiem minot argumentus, kas balstīti uz datētajām skaņu pārmaiņām.

Vēsturnieks Muntis Auns referātā „Mājvārdu stabilitātes un maiņas vēsturiskie aspekti” norādīja, ka galvenie 16.–19. gadsimta mājvārdu avoti ir dažādas revīzijas, muižu saraksti un baznīcu reģistri. Lai pēc iespējas ticamāk noteiktu saimniecību pēctecību, administrācija bija ieinteresēta saglabāt nemainīgus saimniecību nosaukumus. Kā norāda Muntis Auns, saimniecību nosaukumu stabilizācijas pazīmes vērojamas jau 16. gadsimta otrajā pusē (piemēram, Miltciemā, Sējas muižā) un vismaz no 17. gadsimta vidus Vidzemē un Kurzemē.

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošās pētniece Renāte Siliņa-Piņķe referātā „Par Skuķiem Latvijā” izvērtēja vietvārda ar sakni skuķ– izplatību Latvijā, kā arī noskaidroja iespējamo izcelsmes laiku un nominācijas motivāciju. Kopumā šīs saknes vietvārdi ir konstatēti 26 Latvijas pagastos, no kuriem puse, proti, 13, ir Vidzemē, bet pārējās sadalītas šādi: pieci Latgalē, četri Kurzemē, divi Sēlijā un divi Zemgalē. Identificētos vietvārdus sagrupējot hronoloģiski, redzams, ka tie ir salīdzinoši jauni – divi no tiem datējami ar 17. gadsimtu, viens – ar 18. gadsimtu, astoņi – ar 19. gadsimtu, bet 15 – ar 20. gadsimtu. Vietvārdu izplatība tika salīdzināta arī ar uzvārdu izplatības datiem. Padziļināti izpētot dažus gadījumus, vietvārdu izcelsme tika skaidrota, norādot uz iespējamo saistību ar lietuviešu, viduslejasvācu, kā arī (īpaši Austrumlatvijā) slāvu valodām.

S. Seifulina Kazahu agrotehniskās universitātes pētnieces Saules Imanberdijevas (Saule Imanberdiyeva) un Al-Farabi Kazahu Nacionālās universitātes pētnieces Meruertas Egenberdijas (Meruert Egenberdy) referātā Diachrony of Toponyms of Kazakhstan (Independence Period) („Kazahstānas toponīmu diahronija (neatkarības periods)”) tika aplūkoti toponīmi, kas pārdēvēti Kazahstānas neatkarības periodā. Pārdēvēšanai bija vairāki iemesli: no revolūcijas vadoņu vārdiem atvasināto nosaukumu aizstāšana ar tradicionālajiem nosaukumiem; ģeogrāfiskā apzīmējuma maiņa; ar Kazahstānas vēsturi nesaistītu nosaukumu nomaiņa; jauna objekta parādīšanās u. c. Kā norādīja referentes, kazahu tautai, kuras ikdienas dzīve ir tieši saistīta ar lopkopību, bija svarīgi zināt vietas, kur tika turēti un ganīti mājlopi. Vietvārdi, kas atvasināti no mājdzīvnieku nosaukumiem (kazahu valodā tos kopīgi sauc tort tulik ‘kamielis, zirgs, liellops, aita un kaza’), sniedz visaptverošu informāciju, kas ir svarīga mājlopu turēšanai un audzēšanai. Šiem toponīmiem ir īpaša nozīme lauksaimniecības, tostarp lopkopības, attīstībā.

Pirmās dienas ceturtajā sēdē Vītauta Dižā universitātes pētnieks Darjus Ivoška (Darius Ivoška) nolasīja referātu Die Forschungsprobleme der altpreußischen Anthroponymie („Senprūšu antroponīmijas pētniecības problēmas”), kurā norādīja, ka vēsturiskais onomastikons joprojām ir plaša zinātnisko pētījumu joma, kam nepiieciešama nepārtraukta izpēte. Tas jo īpaši attiecas uz to valodu onomastikonu, kuras vēsturisko vai ģeopolitisko apstākļu dēļ radušās un/vai attīstījušās neviendabīgā lingvistiskā vidē. Vēl sarežģītāk ir analizēt kādas izzudušas valodas onomastikonu. Ziņojuma uzmanības centrā bija senprūšu personvārdi, kas fiksēti 14.–15. gadsimta Vācu ordeņa kancelejas dokumentos. Referāta mērķis bija atklāt līdz šim nepamanītos senprūšu personvārdus, papildināt esošos datus par pētītajiem personvārdiem un piedāvāt jaunas atziņas šīs jomas pētniecībā.

Olomoucas Palacka universitātes pētniece Tereza Slamenikova (Tereza Slaměníková) referātā Variability of Ethnic Flavors Reflected in the Restaurant Naming Practices: The Case Study of Restaurants Serving Far Eastern Cuisine in Prague („Etnisko garšu daudzveidība, kas atspoguļojas restorānu nosaukšanas praksē: Tālo Austrumu virtuves restorānu gadījuma izpēte Prāgā”) norādīja, ka etnisko ēdienu restorāni bieži vien ir neatņemama ikvienas pilsētas aglomerācijas sastāvdaļa. Referātā tika aplūkotas vairākas nominācijas stratēģijas, kas izmantotas vairāk nekā piecsimt Čehijas galvaspilsētas restorānu nosaukumu veidošanā. Tālo Austrumu virtuvi Prāgā pārstāv piecas galvenās etniskās virtuves (vjetnamiešu, ķīniešu, japāņu, korejiešu un taizemiešu). Analīzes pamatā bija to ārējo izkārtņu fotodokumentācija un tiešsaistē pieejamā informācija par restorāniem. Restorānu nosaukumi aplūkoti no diviem aspektiem: 1) valodas izvēle un nosaukuma lingvistiskā struktūra un 2) nosaukuma semantiskās īpašības.

Konferences pirmās dienas pēdējo sēdi noslēdza Jaunās Sorbonnas Universitātes profesores Beatrises Pīras (Beatrice Pire) referāts Use of Proper Names in Fiction: Proust, Stendhal, David Foster Wallace, Karen Green („Īpašvārdu lietojums daiļliteratūrā: Prusts, Stendāls, Deivids Fosters Volliss, Kārena Grīna”), kura mērķis bija ne tik daudz aplūkot īpašvārdu lingvistisko transformāciju vēstures gaitā, bet gan pašu vārdu lietojuma un vērtējuma evolūciju dažos gan franču, gan amerikāņu daiļliteratūras darbos, sākot no romānā citētiem īpašvārdiem līdz pašu autora uzvārdiem.

Pirmās dienas izskaņā konferences dalībniekiem un klausītājiem bija iespēja doties ekskursijā uz Latvijas Okupācijas muzeju.

Konferences otrās dienas pirmo sēdi atklāja Brēmenes Universitātes profesors Tomass Štolcs (Thomas Stolz) un asistente Natālija Levkoviča (Nataliya Levkovych) ar referātu No Names but Many Places: How to Handle the Absence of Place Names on Agrigan (Micronesia) („Nav vārdu, bet ir daudz vietu. Vietvārdu trūkums Agriganā (Mikronēzija): kā rīkoties, ja nav vietvārdu?”), kurā tika aplūkots jautājums par vietvārdu trūkumu Mikronēzijas salu kartēs. Pēdējo 360 gadu laikā šīs salas ir bijušas apdzīvotas un tās pamestas samērā nesen. Priekšlasījumā galvenā uzmanība tika pievērsta salai, kuras toponomastikas vēsture ir īpaši intriģējoša, proti, Agriganai. Vietvārdu Agriganas kartēs no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta pēdējam ceturksnim ir bijis pārsteidzoši maz, lai gan ir zināms, ka uz salas atradās vairāki ciemi un citi ģeogrāfiski objekti. Pamatojoties uz gadījuma rakstura vietvārdu pieminējumiem, kas izkaisīti dažādos tekstos, referāta autori mēģināja rekonstruēt daļu no Agriganas toponomastikona tās apdzīvošanas vēstures pēdējā posmā.

Pētnieka Filipa Metjūsa (Philip W. Matthews) referāta Changes in the Structures of New Zealand Place Names („Izmaiņas Jaunzēlandes vietvārdu struktūrā”) virsmērķis bija prezentēt papildināto 2018. gadā radīto ģeonīmu struktūras analīzes modeli. Kā norāda pētnieks, 1840. gadā izveidotajā Jaunzēlandes kolonijā imigranti un viņu pēcnācēji lietoja vai nu jau esošos maoru toponīmus, vai aizstāja tos ar nosaukumiem angļu valodā. Pētnieks no publicētā 2160 Jaunzēlandes toponīmu pāru (19. gadsimta vidus–20. gadsimta beigas) saraksta atlasīja 330 pārus, rādot agrākos un jaunos vietvārdus (piemēram, The Beaver > Blenheim, Hauraki > Te Horeke, Poihakene > Port Jackson). Šim pētījumam bija trīs apakšmērķi. Pirmkārt, izmantojot 2018. gadā izstrādāto shēmu, tika noskaidrotas toponīmu struktūras abos sarakstos un atzīmētas toponīmu valodas. Otrkārt, katra mainītā toponīma struktūra tika salīdzināta ar tā jaunā nosaukuma struktūru, un tika atzīmētas atšķirības. Treškārt, tika pētīti šo izmaiņu procesi, piemēram, kopienas spiediens un Vaitangi tribunāla secinājumi.

Ļvivas Nacionālās Politehniskās universitātes profesore Irīna Sofinska (Iryna Sofinska) referātā Personal Names Application in Ukraine: Modern Mapping of Inherited or Recently Created National Identity („Personvārdu lietojumprogramma Ukrainā: Pārmantotās vai nesen izveidotās nacionālās identitātes mūsdienu kartēšana”) pievērsās līdz šim nestandartizētiem Ukrainas personvārdiem.  Kā norādīja referente, pēc „dzelzs priekškara” sabrukuma un suverenitātes atjaunošanas vienkāršo Ukrainas iedzīvotāju (īpaši jauno vecāku) vidū parādījās vilinājums nebūt tādiem kā citi un dot saviem bērniem personvārdus, kas izklausās moderni un populāri visā pasaulē, piemēram, Джон ‘Džons’, Йонас ‘Jonas’, Яна ‘Jana’ u. c. Šādi vārdi vispārējā ukraiņu onomastikonā ienāca ar mūzikas, literatūras, masu un sociālo mediju, filmu, seriālu u. c. starpniecību, taču sabiedrībai tie joprojām ir sveši un var apgrūtināt bērnu nākotni.

Sorbu institūta pētnieka Hansa Pētera Ederberga (Hans-Peter Ederberg) referātā Onomastics and Proper Names at the Sorbian Institute – Current Research („Onomastika un vietvārdi Sorbu institūtā: aktuālie pētījumi”) tika sniegts pārskats par onomastikas pētījumiem Sorbu institūtā – zinātniskajā institūcijā, kas nodarbojas ar sorbu minoritātes valodas (tostarp toponīmu un antroponīmu) un kultūras pētniecību. Pašlaik Sorbu institūta uzmanības centrā ir toponīmu, piemēram, apdzīvotu vietu nosaukumu, pētījumi. Pētnieks iepazīstināja arī ar grūtībām mikrotoponīmu datubāzes izveidošanā. Kā norāda H. P. Ederbergs, mazākumtautības valodas nosaukumu mainīgumu lielā mērā palielina vairākuma iestāžu un to pārstāvju nepareiza izpratne, ierakstot šos nosaukumus kartēs, dokumentos u. c., kā arī lietotāju neatbilstoša etimoloģiskā interpretācija mazākumtautības valodā.

Otro sēdi atklāja Tallinas Universitātes Humanitārās skolas lektore Annika Husare (Annika Hussar) ar referātu The First Names of Newborns in Estonia: The Current Situation („Jaundzimušo vārdi Igaunijā: Pašreizējā situācija”), sniedzot pārskatu par 50 populārākajiem vārdiem un vārdu došanas tendencēm Igaunijā, kā arī salīdzinot tos ar populārākajiem vārdiem citās valstīs. Kā norādīja referente, dažādās valstīs populārākie vārdi (piemēram, Nora, Leo, Oliver) arvien biežāk ir identiski. To veicinājusi globalizācija, emigrācija, vienota informatīvā un kultūras telpa, kā arī citi iemesli. Pēdējos gados Igaunijā priekšroka tiekot dota starptautiskiem vārdiem. Igauņu jaundzimušo vārdi ir aizgūti no dažādām valodām, tostarp vācu (Elli), zviedru (Ingrid, Gunnar), angļu (Ellen, Harry) un somu (Nora) valodas. Dažos vārdos konstatēta citvalodu rakstība (Lucas vs. Lukas vai Luukas), savukārt dažos – izruna igauņu valodā (Adeele vs. Adele). Tajā pašā laikā ir vecāki, kuri savam bērnam devuši oriģinālu igauņu vārdu (piemēram, Lumi ‘sniegs’, Torm, Raju ‘vētra’) vai  tradicionālo starptautiska vārda versiju (piemēram, Liis, Eva, Jaan).

Somu pētniece Johanna Lehtonena (Johanna Lehtonen) priekšlasījumā Traces of Industrialization in Street Names in Helsinki, Finland („Industrializācijas pēdas Helsinku (Somija) ielu nosaukumos”) iepazīstināja ar bijušo un mūsdienu industriālo rajonu un grupu nosaukumiem Helsinku pilsētvidē. Pētījuma pamatā bija Helsinku pilsētas ielu nosaukumu reģistrā publicētā informācija. Referātā tika analizēta arī lingvistiskā ainava dažos ievērojamākajos industriālajos rajonos, izmantojot autores uzņemtos attēlus (nosaukums redzams gan somu, gan zviedru valodā). Kā norādīja J. Lehtonena, industriālais mantojums joprojām ir saglabājies pilsētas ainavā un ielu nosaukumu plāksnēs, lai gan liela daļa tradicionālo darba vietu šajā nozarē ir izzudušas. Hitsaajankatu – Svetsargatan (‘metinātāju iela’), Laippatie – Flänsvägen (‘atloka ceļš’), Puusepänkatu – Snickaregatan (‘galdnieku iela’), Tehtaankatu – Fabriksgatan (‘rūpnīcas iela’), Telakkakatu – Docksgatan (‘piestātņu iela’), Työmiehenkatu – Arbetaregatan (‘strādnieku iela’), Valimotie – Gjuterivägen (‘lietuvju ceļš’) un Valuraudantie – Gjutjärnsvägen (‘čuguna ceļš’) ir piemēri no dažādiem laika periodiem un dažādām pilsētas daļām. Arī mūsdienās ielu nosaukumos ir redzami tādi ilggadēju ģimenes uzņēmumu nosaukumi kā Strömberg, Sinebrychoff un Paulig.

Lietuviešu valodas institūta pētnieks Pāvels Skorupa (Pavel Skorupa) referātā Development of Lithuanian Onomastics: From Tradition to Modernity („Lietuvas onomastikas attīstība: no tradīcijas līdz mūsdienām”) aplūkoja Lietuvas onomastikas pētījumu vēsturisko attīstību, izsekojot tās ceļam no tradīcijas līdz mūsdienām, kā arī minēja ārzemju autoru (piemēram, Haralda Bihelmeiera u. c.) pētījumus par Lietuvas toponīmiem. Lietuvā onomastikas pētījumos tradicionāli tiek ievērota Kazimiera Būgas iedibinātā pieeja, uzsverot īpašvārdu etimoloģisko un derivatīvo analīzi. Šo pieeju tālāk attīstīja Aleksandrs Vanags (hidronīmu strukturāli gramatiskā un semantiskā klasifikācija) un Daļa Sviderskiene, attiecinot uz citām toponīmu klasēm, modernizējot lietuviešu onomastiku, pētot mikrotoponīmu etimoloģiju un motivāciju. Kā norāda P. Skorupa, jaunie onomastikas speciālisti cenšas atkāpties no tradicionālajām metodēm, pētot toponīmus kognitīvās semantikas ietvaros, vienlaikus pievēršot uzmanību etimoloģijai, motivācijai un nozīmei. Izmantojot starpdisciplināru pieeju, kurā integrēta lingvistiskā analīze, vēstures pētījumi un kulturoloģijas studijas, referāta autors centās parādīt, kā, apvienojot tradicionālo un inovatīvo pieeju, tiek precizēta iedibinātā etimoloģija un noskaidrota toponīmu motivācija (piemēram, Darinė no Daras, Darius; baltkrievu дар).

Otrās dienas trešajā sēdē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošās pētnieces Sandas Rapas referāta Linguistic Strategies on Changing Place Names During the War („Vietvārdu maiņas lingvistiskās stratēģijas kara laikā”) mērķis bija identificēt un definēt toponīmiskās stratēģijas vietu nosaukšanā kara laikā. Pētījuma ilustrācijai izmantoti 20. un 21. gadsimta normatīvie dokumenti, Latvijas vietvārdi, kas glabā kara atmiņas un liecības, kā arī vietvārdu maiņas fakti Krievijas un Ukrainas kara laikā. Pētniece norādīja, ka vietvārdi karu laikā tiek izmantoti gan kā propagandas, gan nevardarbīgas pretošanās līdzeklis. Kā norāda S. Rapa, abas karojošās puses izmanto līdzīgas lingvistiskās stratēģijas, tomēr to intensitāte mainās, kad svarīgi ir mērķi, un tā ir atšķirīga agresora un upura pusē. Konstatētas vairākas stratēģijas: vietas nosaukuma izslēgšana no publiskās komunikācijas, vietvārdu maiņa, transonimizācija vai reonimizācija, transliterācija, transsemantizācija vai metasemantizācija, eifemizācija un deonimizācija.

Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta pētniece Anna Elizabete Griķe referātā Some Observations on Changes in Place Names in Latvia since Russian Invasion of Ukraine („Daži novērojumi par vietvārdu izmaiņām Latvijā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā”) norādīja, ka militāru konfliktu laikā nosaukumi kļūst arvien nozīmīgāki. To pētniece ilustrēja ar Krievijas-Ukrainas kara piemēriem. Izmaiņas vietu nosaukumos, pēc pētnieces domām, veidoja vismaz trīs kategorijas. Pirmkārt, notika ukraiņu vietvārdu transliterācijas pārskatīšana latviešu valodā. Valsts valodas centrs 2022. gada 9. martā nolēma atbalstīt šādu ukraiņu pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā: Kijeva > Kijiva; Harkova > Harkiva; Ļvova > Ļviva. Otrkārt, nekavējoties tika reaģēts, pārdēvējot ielas daļu, kurā atrodas Krievijas vēstniecība, par Ukrainas neatkarības ielu. Citu ielu nosaukumu maiņa tika vairāk pārdomāta un apspriesta, tomēr rezultātā tika veiktas daudzas izmaiņas, kas tika pamatotas ar piederību okupācijas sekām (piemēram, nosaukums mainīts: Maskavas iela > Latgales iela; nosaukums saglabāts: Pionieru iela). Treškārt, dažos lībiešu un latgaliešu novados vietvārdu zīmes tika aizstātas ar divvalodu zīmēm (Balvu novads > Bolvu nūvods). Lai gan tiešu saikni ar karu Ukrainā nevarēja veidot, tomēr iepriekšējās prakses analīze ļauj novērot, ka karš Ukrainā pavēris iespēju veikt būtiskas transformācijas Latvijas vietvārdos, kas citādi būtu mazāk elastīgas.

Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošās pētnieces Antras Kļavinskas referātā „Ceļazīmes latgaliešu rakstu valodā: sabiedrības attieksmes izpēte” tika aplūkoti Latgales reģiona apdzīvoto vietu nosaukumi Latvijas vēsturisko novadu likuma īstenošanas kontekstā (piemēram, Krāslavā Kolna īla / Kalna iela, Ūzolu īla / Ozolu iela). 2023. gada nogalē uz valsts autoceļiem Kurzemes un Latgales reģionu apdzīvotajām vietām sāka uzstādīt ceļa zīmes latviešu valodā un latgaliski. Pētījumā uzmanība tika pievērsta sabiedrības attieksmei pret oikonīmu lietošanu uz ceļa zīmēm Latgalē. Sociolingvistiskajai analīzei tika izmantoti dažādi datu avoti, tostarp komentāri sociālajos medijos, iedzīvotāju aptaujas (144 respondenti no Rīgas, Latgales, Kurzemes) un pašvaldību pārstāvju viedokļi. Pētījuma rezultāti sniedza ieskatu latgaliešu valodas oikonīmu lingvistiskajā dinamikā un to lomā reģionālā mantojuma saglabāšanā. Referāta noslēgumā autore secināja, ka sabiedrība joprojām nav pietiekami informēta un izglītota par kultūrvēsturiskajiem, lingvistiskajiem procesiem, tāpēc nav līdz galam gatava pieņemt šādas bilingvālās zīmes.

Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadošā pētnieka Valta Ernštreita referāts Latvia’s Place Names Heritage and the Official Signage („Latvijas vietvārdu mantojums un oficiālās zīmes”) sniedza ieskatu vēsturisko vietvārdu atspoguļojuma jautājumos oficiālajās ceļazīmēs – par apstākļiem, kas nodrošinājuši lībiešu un latgaliešu rakstu valodas iekļaušanu oficiālajās ceļazīmēs, kā arī par nākotnes perspektīvām un jautājumiem, kas saistīti ar citu latviešu valodas formu lietojumu un Latvijas vēsturisko minoritāšu vietvārdu mantojumu. Kā norādīja V. Ernštreits, diskutējot par vietvārdu mantojumu, uzmanība parasti tiek pievērsta vietvārdu izcelsmes atpazīšanai, dokumentēšanai un izpētei, tomēr svarīga ir arī šī mantojuma turpmākā izmantošana, tostarp vietvārdu pieejamība plašai sabiedrībai, kas lielā mērā ir nodrošināta oficiālajiem vietvārdiem latviešu valodā, kas ir redzami dažādos institūciju veidotajos kartogrāfiskajos produktos, oficiālajās izkārtnēs, iestāžu nosaukumos. Sarežģītāka ir to vietvārdu pieejamība, kuriem nav oficiāla statusa vai kuri nav daļa no latviešu literārās valodas. Līdz šim šādi vietvārdi lielākoties ir bijuši pieejami tūrisma produktos, novadpētniecības krājumos un citos vietēji pieejamos produktos, tomēr interese par vēsturiskajiem vietvārdiem pēdējos gados pieaug un tiek novērtēta arī vietvārdu loma lingvistiskās ainavas savdabības un vēsturiskā mantojuma izpausmē.

Konferences noslēgumā konferences zinātniskās komitejas priekšsēdētāja Renāte Siliņa-Piņķe pateicās zinātniskās un rīcības komitejas dalībniekiem par darbu, dalībniekiem par referātiem un klausītājiem par dalību konferencē. Visiem klātesošajiem – gan dalībniekiem, gan klausītājiem – bija iespēja ieklausīties Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošās pētnieces Laimutes Balodes atmiņās par kopīgiem ceļojumiem kopā ar Ojāru Bušu un O. Buša jaunākās meitas Ievas Veides kokles spēlē.