Institūta pētnieki vispasaules onomastu kongresā

No 23. līdz 27. augustam LU Latviešu valodas institūta pētnieces, Onomastikas nodaļas pārstāves, piedalījās lielākās un svarīgākās īpašvārdu pētnieku apvienības – Starptautiskās Onomastikas padomes (International Council of Onomastic Sciences, ICOS) – 27. kongresā, kas tiek rīkots reizi trijos gados kādā iepriekš izraudzītā valstī. Šoreiz kongress tika organizēts attālināti Polijā, Krakovā.

Kaut arī Starptautiskais Onomastikas padomes kongress vispārējās epidemioloģiskās situācijas dēļ bija aizkavējies par gadu un tika rīkots attālinātā režīmā Zoom vietnē, tā dalībnieku skaits bija gandrīz nemainīgs – tas kā vienmēr pulcēja vairāk nekā 200 īpašvārdu pētnieku un kā vienmēr aptvēra pārsteidzoši plašu tēmu un ideju loku. Šoreiz kongresā piedalījās onomasti no vairāk nekā 40 valstīm. Lielākā daļa priekšlasījumu tika veltīti vietvārdiem un personvārdiem, taču arvien pārliecinošāk onomastikas laukā nostiprinās arī citas jomas: literārā onomastika – literāros darbos lietoto un radīto īpašvārdu pētniecība – un pavisam jaunā hrematonīmija – dažādu lietu, priekšmetu nosaukumu pētniecība, kam šajā kongresā tika atvēlēta atsevišķa sekcija pirmajās divās dienās. LU Latviešu valodas institūta pētnieki kongresā pievērsās gan personvārdiem, sākot no vārddošanas tradīcijām pavisam senos laikos līdz to dažādībai un pārmaiņām mūsdienās, gan vietvārdiem latviešu sakrālajā pasaulē un vārdnīcās, gan onomastiskajām zīmēm kapsētās.

Vadošā pētniece LAIMUTE BALODE gan vadīja antroponomastikas sekciju, gan referēja par izmaiņām jaundzimušo personvārdu došanas tendencēs Latvijā (Names of newborns in Latvia: recent changes), salīdzinādama tās ar personvārdu modi pirms 100 gadiem un izgaismodama paralēles mūsu kaimiņzemēs. Tika izceltas tādas tendences kā dubultvārdu mode, īsu (vienzilbes vai divzilbju) vārdu izvēle, priekšrokas došana vārdiem bez diakritiskajām zīmēm, starptautisku vai aizgūtu vārdu mode, toponīmiskas vai etnonīmiskas izcelsmes vārdu izvēle utt. Laimute Balode runāja arī par krasu deminutīvu skaita samazināšanos oficiālajos vārdos. Pēc prezentācijas jautājumi un diskusijas liecināja, ka ļoti līdzīgas tendences šobrīd vērojamas arī citās valstīs (Nīderlandē, Polijā).  Diskusijās tika skarts jautājums arī par jaundzimušo vārdu saraksta pieejamību zinātniskos nolūkos katrā valstī, kā arī par nepieciešamību veidot starptautisku antroponīmijas korpusu. 

Pēc prezentācijas tika piedāvāta sadarbība: darbs kopīgā starptautiskā projektā, kas pēta Eiropas vārdu došanu no reformācijas līdz mūsdienām (Minsteres Universitāte, Vācija).

Zinātniskā asistente ANNA ELIZABETE GRIĶE referātā „Pierobežas kapakmeņu stāsti: identitātes marķieri Pasienes pagastā” (Speaking up in borderland’s tombstones: a case study of identity markers in Pasiene parish (Latvia)) aplūkoja Pasienes pagasta vienpadsmit kapsētās redzamos, salasāmos vai nu jau laika zoba skartos uzrakstus. Dažādos lingvistiskos akcentus šajā kapsētā vislabāk paskaidro tieši vēsturiskais draudžu dalījums: piecas no tām (Pasienes, Ļauziņas,  Skripčinas, Suškovas un Kozlovas) pieskaitāmas Pasienes Sv. Dominika Romas Katoļu draudzei, četras (Pintu, Meikšānu, Koršupļovas un Reiču) – Landskoronas Vissvētās Trīsvienības Romas Katoļu draudzei, bet Garaņu kapsēta, kurā nu arī kapu svētkus atzīmē Pasienes draudze,  šķietami piederējusi kam citam, un Šešku kapsēta ir ar pareizticīgo krustu tās centrā. Neatkarīgi no pierobežas sarežģītā izvietojuma, kur vistiešāk jūt dažādas suverenitāšu savstarpējās attiecības, vienojoša paliek vēlme saglabāt apglabāto cilvēku piemiņu, atjaunojot (tostarp arī pašrocīgi un pēc rocības) kapu pieminekļus vai arvien vairāk pievienojot kaut nelielas norādes par aizgājējiem. Pēc priekšlasījuma tika uzdots jautājums par pārsteidzošāko pierobežas kapu izpētē. No lauka pētījuma aspekta tā būtu satikšanās ar mežacūku baru pie Skripčinas kapiem, kuru apkaimē vairs nav nevienas apdzīvotas mājas, tomēr galvenā atbilde ir tie daudzie personvārdi, kuri mūsdienās nu jau ir ārpus personvārdu reģistra – Adolfīne, Skolestīne, Nastazijs, Daļfina… Arī Šešku kapsētā redzētā epitāfija krievu valodā „Lai dzimtenes siltie vēji Tev dziesmu dzied par mūžīgo mieru” vedina pārdomāt, kādā mērā pierobežas iedzīvotāji izjūt dzimteni un kur viņi šajā pierobežas zonā ir radījuši telpu miermīlīgai un saliedētai sadzīvošanai. Arī tagad – piedzīvojot vienu no smagākajiem izaicinājumiem – drastisku iedzīvotāju skaita kritumu.

Pētnieces REGĪNAS KVAŠĪTES referātā „Onomastikas vārdnīcas: lietuviešu un latviešu valodas paralēles” tika aplūkotas kopš 20. gs. sākuma Lietuvā un Latvijā izdotās īpašvārdu vārdnīcas. Konstatēts, ka onomastiskajā leksikogrāfijā ir diezgan daudz līdzīga. No personvārdiem ir pieejamas gan vārdu, gan uzvārdu vārdnīcas. Lietuvā uzvārdu vārdnīcas iznāca 20. gs. 80. gados (internetā http://pavardes.lki.lt), Latvijā uzvārdi pēc arhīvu materiāliem vārdnīcās sakārtoti pa reģioniem: Latgale (2017) un Kurzeme, Zemgale, Sēlija (2019). Savukārt iesauku vārdnīca „Lietuvių pravardės” ir tikai lietuviešiem (1995).

Vietvārdu vārdnīcu kopumā Lietuvā ir lielāka avotu dažādība: upju un ezeru nosaukumu (1963), hidronīmu etimoloģijas (1981), pilsētu vārdu (1996), vietvārdu akcentuācijas (1994), vietvārdu valodas praksei un tradicionālo pierobežas vai seno teritoriju – Baltkrievijas, Karaļauču, Latvijas un Polijas – vietvārdu (abas 2002) vārdnīcas). 2008. gadā sākta izdot tēzaura tipa Lietuvas vietvārdu vārdnīca (3. sējums (G–H) 2018. gadā). Latvijā tiek turpināta Jāņa Endzelīna „Latvijas PSR vietvārdu” (1959; 1961) tradīcija. LU LaVI onomasti gatavo pilna tipa „Latvijas vietvārdu vārdnīcu” ar etimoloģiskiem komentāriem (izdoti 5 sējumi, jaunākais 2017. gadā). Jaunākā onomastikas vārdnīca – sabiedrībai adresētais divvalodu (latviešu un angļu) izdevums Balode L., Bušs O. „No Abavas līdz Zilupei. From Abava to Zilupe” (2015).

Abās valstīs ir izdotas vārdnīcas, kas apvieno personu, resp., iedzīvotāju nosaukumus un vietvārdus: Dambe V. „Latvijas apdzīvotu vietu un to iedzīvotāju nosaukumu vārdnīca” (1990) un Norkaitienė M. „Vietovardinių asmenų pavadinimų (katoikonimų) žodynas” [Vietvārdu cilmes nosaukumu (katoikonīmu) vārdnīca] (2011).

Lielākās atšķirības saistītas ar citvalodu īpašvārdu atveidi: Latvijā kopš 1960. gada sākta norādījumu sērija, veltīta dažādu pasaules valodu personvārdu un vietvārdu latviskošanai (atjaunota 1993. gadā). Lietuvā 21. gs. izdoti 5 pēc kontinentiem sakārtoti pasaules vietvārdu sējumi: „Europa” (2006), „Amerika” (2008), „Afrika. Antarktida. Australija. Okeanija” (2010), „Azija” (2012; 2014) (pieejami arī internetā: http://pasaulio-vardai.vlkk.lt).

Konstatēts, ka daudzos izdevumos, lai skaidrotu etimoloģiju vai tml., izmantota otras valsts leksikogrāfijas un zinātniskā literatūra.

Regīna Kvašīte arī vadīja vienu no vispārīgās onomastikas sekcijām.

Vadošā pētniece SANDA RAPA priekšlasījumā „Latviešu sakrālā toponīmija” aplūkoja Latvijas vietvārdus, kas leksiskajā un semantiskajā līmenī glabā informāciju par latviešu svētvietām. Lai atvieglotu un samazinātu apjomīgo uzdevumu, šajā priekšlasījumā analīzei tika izvēlēti tikai pagāniskās svētvietas apliecinošie vietu nosaukumi (turpmākajai pētniecībai atstājot kristietiskos vietvārdus), turklāt tādi, kuru saistība ar pagānisko kultu jau ir arheoloģiski pierādīta. Pētniece uz kultavietu vārdiem paraudzījās tieši no valodniecības, ne arheoloģijas vai folkloras aspekta, kā tas ir darīts iepriekš, un izmantojot mūsdienu materiālu, kas atrodams LU Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēkā. Latvijas sakrālā toponīmija tika skatīta etimoloģiskā un semantiskā aspektā.

Pētījuma materiāls apliecināja, ka sakrālās toponīmijas plašums ir gandrīz neaptverams – lai cik dīvaini šķistu pēc tik intensīvas un vairākus simtus gadus ilgas pagāniskās ticības noliegšanas, senā sakrālā pasaule vietvārdos ir lieliski izdzīvojusi, gandrīz ne miņas neatstājot no daudz jaunākās kristīgās ticības. Tā var izpausties gan pašā vietvārdā (nosaukumos, kuros ietverts vārds elks, upuris, zieds, svēts, dievs, velns, elle, ragana, Jānis, Māra, Laima, Pērkons, baznīca), gan metadatos – teicēju stāstītajā – vai pārveidotā sakrālās toponīmijas elementā. Par sakrālumu var liecināt arī dabai neierastas vai latviešu krāsu tradīcijai neraksturīgas krāsas nosaukuma iekļaušana vietvārdā, kā Sarkanais avots Ugālē, Zilais kalns Mujāņos, Zalta olūts Barkavā un daudzi citi. Pētījumā sakrālā toponīmija tika sastatīta ar atheoloģiskajām, vēsturiskajām liecībām un senajiem latviešu priekšstatiem par sakrālo pasauli. Diskusijas raisījās par saknes elk- cilmi. Austrāliešu pētnieks izteica pieņēmumu, ka tā baltu valodās varētu būt aizgūta no ģermāņu valodām. Līdzšinējie pētījumi to rāda kā pārliecinošu baltu cilmes sakni, taču nav noliedzams, ka indoeiropiešu saknes refleksi atrodami arī ģermāņu valodās.

Sanda Rapa piedalījās arī ICOS Terminoloģijas darba grupas apspriedē, kurā tika aplūkots pagājušo triju gadu veikums, apkopojot un publicējot onomastikas terminus vairākās valodās (tostarp arī latviešu, saraksti pieejami šeit: https://icosweb.net/publications/onomastic-terminology/), un pieņemts nākamo gadu plāns – soli pa solim apspriest katru onomastikas terminu un tā definīciju, lai veidotu pasaulē vienotu terminu un to izpratnes kopainu un lai to varētu publicēt kā vienotu paraugu ICOS mājaslapā.

Vadošā pētniece RENĀTE SILIŅA-PIŅĶE kongresā piedalījās ar referātu par vācu cilmes latviešu uzvārdiem (Lettische Familiennamen deutscher Herkunft), kurā stāstīja par vācu cilmes uzvārdu daudzveidību. To pamatā var būt gan vācu valodas sugasvārdi (Apfelbaums, Dankbārs, Zauers u. c.), gan vācu valodā jau eksistējuši uzvārdi (Brinkmanis, Grots, Kopmanis u. c.). Īpaši ir dažādi hibrīduzvārdi, kas veidojušies no vācu un latviešu vārdiem, piemēram, Krastenbergs vai Eizengraudiņš, kā arī uzvārdi ar elementu –sons. To pirmajā daļā lielākoties ir tradicionāli latviešu personvārdi, piemēram, Bērtulsons, Indriksons vai Miķelsons. Ārzemju kolēģu interesi izraisīja lielais vācu cilmes salikteņu skaits, savukārt zviedru kolēģi interesējās par elementa –sons ieviešanos un izplatību.

Vadošā pētniece ANTA TRUMPA priekšlasījumā Familiennamen in der Zeit des Machtwechsels: vom russischen Zarenreich bis zum unabhängigen Lettland aplūkoja uzvārdu likteni varas maiņas apstākļos – no cara laikiem līdz neatkarīgai Latvijai. Nākamgad svinēsim latviešu oficiālo uzvārdu došanas divsimtgadi, kas sakrīt ar latviešu avīžu izdošanas divsimtgadi, tādēļ referātā tika aplūkota uzvārdu došanas tematika latviešu avīzēs pirmajos 120 to pastāvēšanas gados. Referente pastāstīja par četrām galvenajām ar uzvārdiem saistītajām tēmām latviešu laikrakstos: padomiem uzvārdu izvēlē un lietošanā, uzvārdu pareizrakstību, uzvārdu maiņu un uzvārdu vēsturi. Salīdzinājumam tika sniegts neliels ieskats arī tā laika baltvācu laikrakstos, kuros, kā izrādījās, ir skartas tās pašas ar uzvārdiem saistītās tēmas, tiesa, nedaudz citos aspektos.

Kongresa programma un tēzes pieejamas ICOS 2021 mājaslapā.

Sanda Rapa

Sanda Rapa

LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece

Laimute Balode

Laimute Balode

LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece

Anna Elizabete Griķe

Anna Elizabete Griķe

LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente

Regīna Kvašīte

Regīna Kvašīte

LU Latviešu valodas institūta pētniece

Renāte Siliņa-Piņķe

Renāte Siliņa-Piņķe

LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece

Anta Trumpa

Anta Trumpa

LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece

Citas ziņas

Reģionālie vārdi

Mēs sociālajos tīklos

Share on facebook
Share on whatsapp
Share on twitter