2025. gadā atzīmējam būtisku notikumu latviešu grāmatniecības un valodniecības vēsturē – aprit 500 gadu kopš pirmās grāmatas iespiešanas latviešu valodā. Šis temats šogad caurvij lielu daļu ar valodu saistīto notikumu, tostarp arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas ikgadējo konferenci. Tā noritēja 16. oktobrī, un ar saviem novērojumiem terminoloģijā dalījās arī Latviešu valodas institūta pētnieki.

Rīta plenārsēdē tika skatīta ar bibliotēku darbu saistīto jēdzienu un terminu attīstība, izgaismojot termina „grāmata” daudzšķautņainību un definēšanas problemātiku. Tāpat tika sniegti novērojumi par 2023. gadā izdotās Izglītības terminu skaidrojošās tiešsaistes vārdnīcas lietojumu un problemātiku, kas ierobežo resursa ilgtspēju un liedz lietotājiem pilnvērtīgi izmantot visus šķirkļus. Rīta plenārsēdes noslēgumā klausītāji tika iepazīstināti ar terminoloģisko jaunradi Alfrēda Brēma „Dzīvnieku valsts” tulkojumā, kā arī ģeogrāfijas terminu diskursu un pamatterminu vēsturi latviešu valodā.

Tālāk darbs norisa trīs paralēlajās sesijās. Pirmajā sesijā tika skatīta latviešu zinātnes valoda digitālajā laikmetā, otrajā – nozīmes, terminu un īpašvārdu attīstības aspekti, savukārt trešajā – terminu nozīme laika un konteksta griezumā. Otrajā sesijā „Nozīmes, termini un īpašvārdi: valodas attīstības aspekti” ar referātu „Vieglā un vienkāršā valoda: terminu šķīrums un lietojums” uzstājās LaVI zinātniskā asistente Velga POLINSKA, skaidrojot vieglās un vienkāršās valodas atšķirības, ieskatoties terminu plain language un easy-to-read atveidē Eiropas Savienības dokumentu tulkojumos, kā arī aplūkojot abu terminu iespējamās variācijas. Pētot dažādus avotus, redzams, ka termini lietoti nekonsekventi, trūkst izpratnes par to šķīrumu. Lai veicinātu korektu terminu lietojumu un attīstītu pētījumos balstītu zināšanu izplatību, abi vārdkoptermini jānostiprina gan terminu datubāzēs, gan praksē.

Noslēguma plenārsēdē visus referātus lasīja Latviešu valodas institūta pētnieki. Plenārsēdi atklāja Ina DRUVIETE un Vija POŽARNOVA ar kopreferātu „Termins valodas politikā: tradicionālo un jauno konceptu atspoguļojums oficiālos dokumentos un (populār)zinātniskos tekstos”. Referentes norādīja, ka valodas politika aptver plašu nozīmju lauku, un šāds plašums var radīt terminoloģisko neprecizitāti un negatīvu attieksmi. Aplūkojot dažādus avotus, novērojamas vairākas likumsakarības. Ministru kabineta noteikumos termins valodas politika lietots šaurā nozīmē, vienmēr saistot ar vārdkopu valsts valoda. Valsts valodas politikas pamatnostādnēs termins valsts valoda lietots plašākā nozīmē, aptverot digitālo vidi un valodu pārvaldību. Savukārt populārzinātniskos un zinātniskos tekstos dominē termina sociolingvistiskais skatījums – valodas politika ir daudzdimensionāla parādība, kas saistīta ar pārliecību, ideoloģiju, pārvaldību un praksi. Referāta noslēgumā pētnieces norādīja, ka jēdzieni paši par sevi kļūst par valodas politikas instrumentu, tāpēc terminoloģiskā precizitāte un komunikācijas skaidrība ir īpaši būtiskas

Pētniece Dite LIEPA uzstājās kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes kolēģi Ilvu Skulti. Viņas referātu „Ar sociālajiem medijiem saistītā leksika komunikācijas zinātnes akadēmiskajos rakstos” iesāka ar atziņu, ka šis temats aptver daudz jautājumu, par kuriem diskutēt. Analizējot pētījumam izmantotos avotus, redzams, ka bieži terminoloģijas neprecizitātes skar tieši leksiku, no kurām referātā plašāk aplūkotas trīs: anglismi, piemēram, rīls, mīms, storijs, kalki, kuriem latviešu valodā mēdz būt pat citas nozīmes, un jaunvārdi, kas nereti latviski ir grūti izrunājami, piemēram, mirkļbirka. Referentes novērojušas, ka komunikācijas zinātnes jaunie termini galvenokārt rodas angļu valodā un pēc tam tos atveido mērķvalodās. Viena termina apzīmēšanai lieto vairākus jēdzienus, trūkst uzticamu avotu, turklāt joma nemitīgi attīstās. Nereti ir grūti no anglisma pāriet uz pašcilmes vārdu, un tā vietā lietotāji dod priekšroku aizguvumiem: angļu valodas vārdi ir ērti lietojami gan kā lietvārdi, gan kā darbības vārdi. Reizumis paliek neatbildēts jautājums, kā tos padarīt ērtus latviski.

Pētnieces Regīnas KVAŠĪTES referāts „20. gs. pirmās puses latviešu un lietuviešu terminogrāfija” klausītājus iepazīstināja ar Latvijas un Lietuvas terminogrāfijas attīstību, pievēršoties pirmajām vārdnīcām. Pētniece norādīja, ka 20. gadsimta sākumā lietuviešu vārdnīcas pamatā izdotas ārzemēs, turklāt tās bijušas kabatas formātā, tātad, ērti paņemamas līdzi. Latvijā pirmā terminoloģijas vārdnīca izdota 1922. gadā, savukārt Lietuvā – 1924. gadā. Lietuvas izdevumā ietvertas tikai 7 nozares, un šī vārdnīca saņēmusi daudz kritikas. Turpretim latviešu pirmā terminoloģijas vārdnīca aptvērusi 20 nozares. Pētniece iepazīstināja arī ar citiem tā laika izdevumiem, un referāta noslēgumā secināja, ka kopumā 20. gadsimta pirmajā pusē Latvijā terminogrāfija bija labāk attīstīta un tajā galvenokārt dominēja tulkojošās vārdnīcas.

Plenārsēdi un arīdzan konferenci noslēdza Māris BALTIŅŠ ar referātu „Konceptuāli latviešu terminoloģijas vēstures jautājumi: rosinājumi tālākai virzībai”. Pētnieks norādīja, ka terminrade ir kā Sīzifa darbs: valoda attīstās neticami strauji, un katram anglismam nav iespējams piemeklēt vislabāko atbilsmi. Vienlaikus viņš atzina, ka ir gana daudz terminu, kuri savulaik tika uztverti ar asu kritiku, pat izsmieklu, taču vēlāk iedzīvojušies un nu tiek plaši lietoti. Tādi bija, piemēram, termini spuldze, caurule, stieple. M. Baltiņš arī vilka terminrades attīstības paralēles ar grāmatniecības attīstību, uzsverot drukātu materiālu nozīmi. Referāta noslēgumā pētnieks aicināja plašāk domāt par enciklopēdiskajiem izdevumiem kā ieguldījumu terminoloģijas attīstībā.

Zinātniskā asistente Viktorija PRITUĻAKA referātā „No Kyiv līdz Hersonai: ukraiņu īpašvārdu latviskās atveides principi un izaicinājumi pēc 2022. gada” norādīja, ka vietvārdu un īpašvārdu atveides pamatā ir fonētiskais princips. Pēc kara sākuma tika pieņemts lēmums balstīties nevis krievu valodas izrunā, bet gan ukraiņu valodas izrunā, un šis uzskatāms par politisku lēmumu un solidaritātes aktu. Referente atzina, ka pareizi lietoti vietu nosaukumi novērš Krievijas propagandas ietekmi, respektē Ukrainas kultūras autonomiju un veido konsekventu valodas politiku, kā arī stiprina Latvijas informatīvo drošību: vārdi veido naratīvus, bet naratīvi – politisko realitāti.

Priecājamies, ka pirmās grāmatas iespiešanas svētki rosinājuši tik daudzveidīgu un bagātīgu zinātnisko, populārzinātnisko un sabiedrisko pasākumu klāstu. Ar lepnumu raugāmies uz Latviešu valodas institūta aktīvo līdzdalību šajos notikumos. Tagad ar nepacietību gaidīsim arī jauno „Latvijas Nacionālās bibliotēkas zinātnisko rastu” tematisko sējumu, kurā tad plašāk varēsim iepazīties ar mūsu un arī citu pētnieku novērojumiem.