LU Latviešu valodas institūts ir ticis pie viena no lielākajiem latviešu valodas vēstures dārgakmeņiem – ar 1685. gadu datētā Johana Langija “Latviešu-vācu vārdnīcas” manuskripta skenējuma. Digitalizēšanu Heidelbergas Universitātes bibliotēkai, kurā manuskripts glabājas, ierosināja mūsu vadošā pētniece Renāte Siliņa-Piņķe. Bibliotēka izrādīja lielu atsaucību, un tagad jebkurš var lasīt un priecāties par oriģinālu. Attēlā – oriģināla vāks. 

Johana Langija vārdnīca ir viena no pirmajām 17. gadsimta latviski-vāciskām vārdnīcām, kurā autors iestrādājis arī Georga Manceļa darbus (1638 „Lettus”, Phraseologia „Lettica”) ar atsaucēm un arī bez tām, leksēmām pievienojot kā sinonīmus sava novada vārdus, reizēm liekot šķirklī tos kā pirmos; līdzīgi papildinājis vai lokalizējis arī frazeoloģiskus izteicienus. Vārdnīcā (pēc G. Manceļa) parauga sastopami arī vietvārdi.

Johans Langijs minējis virkni Lejaskurzemes apvidvārdu, piemēram, blenst ‘skatīties‘, ērcētis ‘paeglis, kadiķis’, greitai, īza ’plaisa’, jūka ‘troksnis, jūklis’, kolvis (kalva) ‘sala’, kups ’truls’, līdzināt ‘kastrēt’, pants ‘loceklis’, plānumi ’deniņi’, traušs ‘trausls’. Savukārt citi vārdi reizēm lietoti ar apvidum raksturīgām fonētiskām iezīmēm, piemēram, dārbs (dahrbs) ‘darbs’, dzērt. Vārdnīcā un gramatikas daļā Johans Langijs devis komentārus un ieteikumus par vārdu un izteicienu lietošanu saskaņā ar latvisku valodas izjūtu.*

* Vārdnīcas apraksts patapināts no Latviešu valodas aģentūras un LU Latviešu valodas institūta pētnieku izstrādātās lingvistiskās kartes.