Ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu šogad pie lasītājiem nonāks LU Latviešu valodas institūtā ilgi un rūpīgi gatavotais „Latviešu valodas dialektu atlanta” (LVDA) morfoloģijas daļas 1. sējums. Tā būs jau trešā LVDA daļa: 1999. gadā publicēts LVDA Leksikas sējums, ko galīgajā redakcijā izstrādājušas Brigita Bušmane, Benita Laumane, Anna Stafecka; 2013. gadā iznācis LVDA Fonētikas sējums, ko izstrādājis un publicēšanai sagatavojis Alberts Sarkanis. 
LVDA Morfoloģijas daļas 1. sējumā ietvertas 100 kartes un to komentāri par vārddarināšanu, lietvārdu, īpašības vārdu, vietniekvārdu formām, prievārdiem un priedēkļiem. LVDA morfoloģijas daļas pamatā ir ekspedīciju vākumi – atbildes uz LVDA materiālu vākšanas vienotās programmas jautājumiem. Pēc tās materiāli sistemātiski vākti no gandrīz 500 Latvijas izloksnēm un atspoguļo latviešu valodas dialektu stāvokli galvenokārt 20. gadsimta otrajā pusē.  Galīgajā versijā kartes un komentārus sagatavojušas ANNA STAFECKA, kura ir arī darba zinātniskā vadītāja, LIENE MARKUS-NARVILA un Ineta Kurzemniece.
Latviešu valodā izšķir trīs dialektus (vidus, lībisko un augšzemnieku), kuri veidojušies uz latviešu cilšu – kuršu, zemgaļu, sēļu, latgaļu – valodu (vai to dialektu) pamata un kuros apvienotas 512 izloksnes. Latviešu valodniecībā par izloksni sauc nelielā apvidū (viena pagasta robežās) runāto valodas paveidu. To rašanos ir veicinājuši sabiedriski politiskie un ekonomiskie apstākļi, kad dzimtbūšanas laikā zemnieki zaudēja tiesības pāriet no viena dzimtkunga pie cita, pārtrūka sakari starp dažādām muižām piederīgajiem zemniekiem. Tā gadsimtiem ilgā laika posmā izveidojās daudzas izloksnes.
Latviešu valodniecībā dialektu robežas pieņemts noteikt nevis pēc vienas izoglosas, bet gan pēc izoglosu kopuma, kas rāda daudzas izlokšņu īpatnības. Tā kā parasti visas šīs izoglosas pilnībā nesakrīt, precīzas dialektu un izlokšņu grupu robežas nav tik viegli nosakāmas, jo, kā raksta J. Endzelīns, „var gan nospraust robežas vienai kādai dialekta īpatnībai, bet ne dialektam”. Joslās, kas veido pāreju no viena dialekta uz otru, sastopamas gan viena, gan otra dialekta iezīmes, resp., var runāt par pārejas izloksnēm starp dialektiem un arī izlokšņu grupām. Tātad arī atlanta tīkls izlokšņu robežas atspoguļo nosacīti, jo izlokšņu pamatā ir administratīvi teritoriālais dalījums.
Izloksnes teritorija pamatos saskan ar bijušo muižu (un arī ar draudžu) robežām, taču atšķirības dažkārt vērojamas pat viena pagasta robežās, it sevišķi, ja kādas tā daļas iedzīvotāji pieder pie citas draudzes vai arī tos no pārējās pagasta teritorijas šķir dabas objekti – lieli meži, purvi, upes vai ezeri.

Attēlā  – deminutīva formu ar izskaņu –iņš izplatība.
Lūk, vienkāršots šās kartes komentārs.
Lielākajā daļā latviešu valodas izlokšņu lieto deminutīva formas ar izskaņu –iņš (kalniņš, bērziņš), kas ir arī literārās valodas norma un latviešu valodā ir ļoti produktīvi. Vēsturiski formas ar –iņš, iespējams, radušās, pārveidojot senākās formas ar izskaņu –inis. Kompaktā areālā deminutīvi ar izskaņu –iņš sastopami Kurzemes dienvidos ap Skrundu, Virgu, Gaviezi un gandrīz visā Zemgalē (izņemot Zemgales sēliskās izloksnes), kā arī Vidzemes ziemeļaustrumos ap Alūksni, Beju, Kalncempjiem. Retāk tie fiksēti pārējā Vidzemes teritorijā. Deminutīvi ar –iņš apzīmē kaut ko mazu vai/un mīļu, taču tautasdziesmās tas bieži vien ir arī stila līdzeklis, un deminutīva nozīme ir gandrīz zudusi. Plašu, samērā kompaktu areālu veido deminutīvi ar fonētisko variantu –iņč (kalniņč, bērziņč). Tie izplatīti galvenokārt Vidzemē – lībiskajās un sēliskajās izloksnēs, kā arī reģistrēti daļā Vidzemes vidus un latgalisko izlokšņu. Deminutīvi ar izskaņu –iņč sastopami arī dažviet Kurzemē un daļā Zemgales sēlisko izlokšņu, kā arī atsevišķās Ziemeļlatgales izloksnēs.
Izskaņa –inč (kalninč, bērzinč) reģistrēta Vidzemes un Zemgales sēliskajās izloksnēs un atsevišķās vidus dialekta izloksnēs Vidzemē un Dienvidrietumkurzemē, retāk latgaliskajās izloksnēs.
Lejaskurzemē reģistrēti arī deminutīvi ar izskaņām –īns un –īnc (kalnīns, bẽrzīns; kallīnc, bẽrzīnc).
Samērā plašā areālā Vidzemes vidus izloksnēs izplatīti deminutīvi ar izskaņu –īc (kalnīc, bẽrzīc), ģenitīvs –īna (kalnīna, bērzīna), kas radusies no izskaņas –īns .
Galvenokārt Kurzemes lībiskajām un tām tuvākajām kursiskajām izloksnēm raksturīgs ņ zudums š priekšā formās ar –iņš. Samērā kompaktu areālu Kurzemes lībiskajā dialektā veido –iņš pārveidojums par–iš (kalniš, bẽrziš). Deminutīvs ar šo izskaņu fiksēts arī tālu ārpus areāla: Aizkrauklē. Arī variants –īš (kalnīš, bẽrzīš) raksturīgs šim areālam.
Izskaņa –ins (bērzins, kalnins) raksturīga galvenokārt Kurzemes, jo īpaši tās dienvidrietumu izloksnēm. Šajā areālā sastopams arī variants –inš (kalninš, bērzinš).
Variants –inc (kalninc, bērzinc) fiksēts atsevišķās izloksnēs Kurzemē, Vidzemes ziemeļrietumos un dienvidrietumos, kā arī Zemgales austrumos.
Lielākajā daļā Latgales izlokšņu lieto izskaņu –eņč (kalneņč, bierzenč), kā arī vairākās Zemgales sēliskajās izloksnēs un Vidzemes sēliskajā izloksnē Lubānā.
Atsevišķās augšzemnieku izloksnēs pierakstīts izskaņas –enis pārveidojums par –enc (kalnenc, bierzenc).
Trijās Latgales ziemeļu izloksnēs reģistrēta deminutīva izskaņa –inis > –inc (kalninc, berzinc).
Lejaskurzemē (Rucavā 59) fiksēta izskaņa –ēns (kalnēns, bērzēns). Kartē tā nav atspoguļota.

LVDA morfoloģijas sējuma otrā daļa tiek gatavota fundamentālo un lietišķo pētījumu projektā „Jauna pieeja latviešu ģeolingvistiskajos pētījumos: atvērtie dati“.