Institūta pētnieki ikgadējā Liepājas valodnieku konferencē

Liepājas Universitātes rīkotā ikgadējā konference „Vārds un tā pētīšanas aspekti” allaž ir LU Latviešu valodas institūta pētnieku visvairāk apmeklētā konference. Iespējams, tāpēc, ka to var uzskatīt par skaistu nobeigumu kārtējam zinātniskajam gadam. Un noteikti arī tāpēc, ka tās vienmēr ir labi organizētas un tur zinātnieki jūtas gaidīti un loloti. Arī šogad, 2021. gada 25.–26. novembrī, 26. starptautiskā zinātniskā konference „Vārds un tā pētīšanas aspekti” pulcēja 13 LU Latviešu valodas institūta pētniekus. Tajā ar saviem priekšlasījumiem uzstājās gan mūsu pētnieki SOLVITA BERRA, INA DRUVIETE, ANNA FRĪDENBERGA, ILGA JANSONE, ANNA STAFECKA, AGRIS TIMUŠKA, ANNA VULĀNE, gan jaunās zinātnieces – zinātniskās asistentes IEVA AUZIŅA, ANNA ELIZABETE GRIĶE, ANETE DAINA, SINTIJA ĶAUĶĪTE, ILZE ŠTRAUSA, JANA TAPERTE.

LU Latviešu valodas institūta priekšlasījumus aizsāka vadošā pētniece Ina Druviete, atklājot konferences plenārsēdi ar referātu „Lingvistiskās attieksmes izpausmes ārkārtējās epidemioloģiskās situācijas apstākļos”.

Vadošā pētniece Solvita Berra un zinātniskā asistente Anna Elizabete Griķe kopreferātā  „Dzīvot laukos un piedzīvot laukus jeb Vietējo un jauniebraucēju stāsti par dzīvesvietas pārmaiņām ekolingvistiskā skatījumā” aplūkoja pēdējo divu gadu laikā plašsaziņas līdzekļos publicētos tekstus (TV intervijas, rakstu sērijas, intervijas) par ģimeņu pārvākšanos uz laukiem un mazā grantu projektu konkursa „Iedzīvotāji veido savu vidi” atspoguļojumu novadu presē. Referāta mērķis bija, izmantojot ekolingvistikas teoriju un kritiskā diskursa analīzi, salīdzināt abus iepriekš minētos skatījumus uz lauku vidi, identificējot un analizējot tipiskus stāstu veidošanas paņēmienus un līdzekļus. Priekšlasījums aizsāka jaunu tēmu latviešu valodniecībā, kurā aplūkota valodas un vides savstarpējā saistība. Ja dialektoloģijā tiek skatītas valodas reģionālo variantu fonētisko, leksisko un gramatisko pazīmju izplatības robežas un sociolingvistikā tiek raksturota valodu un valodas variantu daudzveidība, to mijiedarbība, funkcijas un uztvere kādā areālā, tad ekolingvistikas uzmanības centrā ir cilvēku lietotā valoda stāstos par dabiskās vides aizsardzības un saglabāšanas jautājumiem, dzīvo būtņu (iz-)dzīvošanu vidē, cilvēku ieradumiem vides apdzīvošanā, apsaimniekošanā un raksturošanā u.tml. Ar stāstiem ekolingvistikā tiek saprastas cilvēku prātos esošās kognitīvās struktūras, kas kopīgas kādai kultūrai un kas ietekmē katra sabiedrības locekļa domāšanas, runāšanas un darbošanās veidus. Visbiežāk tiek runāts par deviņiem atšķirīgiem stāstu veidiem: ideoloģiju, struktūrām, metaforām, vērtējumiem, identitātēm, pārliecībām, izvirzījumiem, dzēsumiem un naratīviem. 

Pētnieces Annas Frīdenbergas referāts „Vārdi zīmezīmētzīmot 16.–17. gadsimta rakstu avotos” bija veltīts Latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcas (LVVV) šķirkļiem zīmezīmēt un zīmot, kā arī plašajai šo vārdu darinājumu grupai. Šķirklis zīme ir viens no līdz šim apjomīgākajiem vēsturiskās vārdnīcas šķirkļiem. Tam 16. un 17. gadsimta latviešu rakstu avotos ir ap 500 vārdlietojumu, šī vārda semantika un dažādie vārdu savienojumi bija sarežģīts uzdevums vārdnīcas veidotājiem. Vārda zīme semantika ir ļoti daudzveidīga – senajos tekstos ir naglu zīmecirtuma zīmebrīnumu zīmederības zīmenāves zīmepriekša zīmezīme no debesīmderības zīmekapa zīmeceļa zīme utt. LVVV autori vārdam zīme izšķīra divas lielas nozīmju grupas – 1) redzama zīme (piemēram, priekšmets, atveids, attēls); 2) zīme (parādība, īpašība), kas kaut ko vēsta, apliecina. Vēl senajos tekstos sastopama vārda zīme 3. nozīme ‘attēls, veidols, tēls’, kas mūsdienu valodā netiek lietota. No vārda zīme ir atvasināti verbi zīmēt un zīmot (sinonīmas paralēlās verbu formas), pēdējais senajos tekstos sastopams biežāk. Reliģiskajos tekstos raksturīgs no abiem šiem vārdiem atvasinātu priedēkļverbu lietojums, proti, apzīmotiezīmotapzīmētaizzīmētiezīmētnozīmēt u. c. Verba zīmēt sākotnējā nozīme atšķiras no mūsdienās biežāk lietotās, proti ‘attēlot kaut ko’, 17. gadsimtā verbs lietots ar nozīmēm ‘iezīmēt, apzīmēt’, ‘dot zīmi’, arī ‘apzīmogot’. Visiem atvasinātajiem priedēkļverbiem nozīme senajos tekstos ir saistīta ar pamatā esošā substantīva zīme nozīmi, kas sākotnēji, domājams, ‘pazīšanās zīme, iezīme’. Vārds zīme ir pamatā arī vairākiem salikteņiem. Senajos tekstos bieži lietos darinājums priekš(a)zīme, gan ar mūsdienās ierasto nozīmi 1) paraugs, priekšzīme, gan arī kā 2) zīme, kas kaut ko norāda uz nākotni; brīdinājuma zīme. Vārds zīme un no tā atvasinātie vārdi ir semantiski daudzveidīgi un plaši lietoti 16. un 17. gadsimta tekstos, tam raksturīgi daudzi bieži lietoti vārdu savienojumi. 

Vadošā pētniece Anna Stafecka referātā „Darbības vārda pagātnes ē-celmi latviešu valodas izloksnēs” aplūkoja gan šo celmu izplatību latviešu valodas izloksnēs (galvenokārt tos lieto augšzemnieku dialektā, kā arī dažās Lejaskurzemes izloksnēs, kur tos uzskata par zūdošiem). Viņa konstatējusi, ka lībiskajām izloksnēm raksturīgais 3. personas vispārinājums sastopams arī  sēliskajās izloksnēs, senajā leivu teritorijā ap Alūksni, Gulbeni, kā arī Zemgalē ap Bausku, Vecsauli jeb senajā krieviņu teritorijā un darbības vārdu pagātnes ē-celmi saglabājušies tikai daļā izlokšņu, tos aizstājuši jaunāki ā-celmi. Šo formu izplatības areāli atspoguļo gan izlokšņu radniecību Latvijas novados, gan arī  iespējamos latviešu un Baltijas somu valodu kontaktus.  

Pētnieks Agris Timuška referātā „Leksēma tēvs Eiropas valodu izloksnēs: ģeolingvistisks pārskats” stāstīja par leksēmas tēvs sākotnējo motivāciju un dialektāliem variantiem (pēc „Eiropas valodu atlanta” kartes un komentāra materiāliem), kā arī aplūkoja šā vārda izmantojumu baltu valodu frazeoloģijā, toponīmijā un antroponīmijā. Interesanti, ka dažās valodās tēva nosaukums veidots ne tikai kā radniecisks termins, bet arī iekļaujot cieņas un goddevības semantiku.

Vadošā pētniece Anna Vulāne referātā  „Priekšvārda deminutīvi ar piedēkli –īt– un –uk” analizēja piedēkļa –īt– un –uk-, respektīvi, formantu -īte, -ītis, -īts, -uks, -ucis lomu priekšvārda deminutīvu darināšanā, atvasinājumus raksturojot derivatīvi semantiskā un funkcionālā aspektā. Referāta izlase bija veidota no 500 vārdlietojumiem (200 personvārdu deminutīviem).   

Deminutivitāte cieši saistīta ar emotīvo pusi un tiek aktīvi izmantota gan mīlestības un cieņas, gan nicinājuma un pat naida izteikšanai, tās pamatā ir indivīda subjektīvais vērtējums, kas izriet no viņa attieksmes pret objektu/referentu – tas ir vērtīgs, nozīmīgs, pozitīvi uztverams vai otrādi. Tas nosaka gan deminutīva piedēkļa izvēli, gan intonāciju.  

Piedēklis –īt– latviešu valodā saistās gan ar vīriešu, gan sieviešu dzimtes galotni, savukārt piedēklis –uk– piesaista tikai vīriešu dzimtes galotni -s vai -is, līdz ar to deminutīvi, kuru dzimtes marķējums neatbilst personas dzimumam, uzskatāmi par neformāliem atvasinājumiem no dzimtes viedokļa, bet atvasinājumi no hipokoristikām – no motivācijas viedokļa. Vidēji vienai personai katram etimonam ir trīs deminutīvi, bet konkrētu vārdu amplitūda kopumā ir no vienas līdz trīsdesmit valodas vienībām, kuras izmantotas dažādu personu nominācijā dažādās ikdienas saziņas situācijās. Formālo derivātu grupai raksturīgs tas, ka deminutīvi ar formantu -īte, -ītis lielākoties tiek darināti no vārda celma, lai izteiktu mīļumu, maigumu, pieķeršanos, rūpes, arī pielabināšanos, uzslavu. Retumis konstatēts arī cits nolūks – paķircināt vai paust nesapratni, neapmierinātību.   

Atvasinājumi ar –uks, ucis bieži tiek darināti ne tikai no vīriešu, bet arī no sieviešu priekšvārdiem kā savējības signāls ne tikai tuvinieku, bet arī sportistu, draugu lokā. Dažkārt tos mēdz lietot arī kā neitrālas nosaucējvienības.   

Būtiska deminutīvu iezīme ir to konotatīvā dažādība – atkarībā no saziņas situācijas deminutīvs var apliecināt gan pozitīvu, labvēlīgu attieksmi, gan, tieši otrādi, atklāt negatīvo konotāciju, gan būt neitrāla nominācijas vienība. Komunikācijā deminutīvi implicē arī vērtību sistēmu,  atspoguļo runas uzvedības specifiku.   

Piedēkļi –īt– un –uk– līdz ar citiem deminutīvpiedēkļiem tiek aktīvi izmantoti, darinot gan formālos, gan neformālos deminutīvus. Līdz ar balss intonāciju, toni, mīmiku un žestiem tie kļūst par komunikatīvajiem signāliem, kas raida ziņojumus par saziņas dalībnieku attieksmi, emocijām, vēlmēm un vajadzībām, sekmējot komunikāciju vai, tieši otrādi, kavējot to. Lietojot deminutīvus neformālās vai pazīstamās un intīmās situācijās, mēs cenšamies padarīt komunikāciju draudzīgāku, labvēlīgāku, samazināt psiholoģisko attālumu un vienlaicīgi manipulējot ar saziņas partneri.  

Zinātniskās asistentes Ievas Auziņas referāta „Konstrukciju bezpriedēkļa verbs adverbs un priedēkļa verbs + adverbs attieksmes un lietojums latviešu valodā” mērķis bija aplūkot sarunvalodā plaši lietoto bezpriedēkļa verba + adverba un priedēkļa verba + adverba konstrukciju bliezt augšā – uzbliezt augšālocīt iekšā – ielocīt iekšāsist augšā – uzsist augšālauzties ārā – izlauzties ārā lietojumu un savstarpējās attieksmes latviešu valodā, kā arī šais konstrukcijās iesaistīto verbu un adverbu leksiskās nozīmes. Analīzei tika izvēlēti piemēri, kuros verbs lietots pārnestā nozīmē. Kā norādīja referāta autore, konstrukciju bezpriedēkļa verbs + adverbs un priedēkļa verbs + adverbs savstarpējās attieksmes līdz šim nav plaši pētītas, lai gan pašas konstrukcijas ir aplūkotas gan latviešu valodas gramatikās, gan citos pētījumos, analizējot verba veida izteikšanas iespējas. Pētījumā noskaidrots, ka bezpriedēkļa verba + adverba konstrukcijām – bliezt augšālocīt iekšāsist augšālauzties ārā sarunvalodā pretim nostājas tādas pašas priedēkļa verba + adverba konstrukcijas, kur priedēklis nozīmes ziņā atbilst adverbam. Aplūkotajām konstrukcijām noteiktā kontekstā konstatētas vairākas nozīmes, dažos gadījumos nozīmes ir savstarpēji pretējas.   

Zinātniskā asistente Anete Daina referātā „Darbības vārdi varētdrīkstēt un valodas ietekmējošā funkcija Saeimas stenogrammās” aplūkoja modālo darbības vārdu varēt un drīkstēt lietojumu Saeimas stenogrammās modalitātes aspektā, proti, to paustās modālās nozīmes, kā arī iespējamo saistību ar valodas ietekmējošo funkciju. Modālie darbības vārdi, līdzās darbības vārda izteiksmes kategorijai, ir izplatīts modalitātes izteikšanas līdzeklis, kas tradicionāli var paust epistēmisku vai deontisku modalitāti. Epistēmisku modalitāti pārstāv tādas modālās nozīmes kā iespējamība, varbūtība, nepieciešamība, savukārt deontiskā modalitāte saistāma ar tādām modālajām nozīmēm kā pavēle, aizliegums, ieteikums. Tā kā modalitāte saistīta ar teksta autora attieksmes izteikšanu, var pieņemt, ka ar savu attieksmi teksta autors var arī tieši vai netieši ietekmēt adresātu – vai nu tā domas, vai rīcību, piemēram, izsakot jau minēto pavēli, aizliegumu, ieteikumu vai citas modālas nozīmes. Referātā novērots un analizēts, kā konkrēto darbības vārdu – varētdrīkstēt – lietojums Saeimas stenogrammās var atstāt ietekmi uz tiešo vai netiešo adresātu. Analīzei izmantots LR 5.–12. Saeimas sēžu stenogrammu korpuss. 

Zinātniskā asistente Sintija Ķauķīte referātā „Pieturzīmes emuāros” aplūkoja pieturzīmju lietojumu latviešu autoru veidotajās tiešsaistes dienasgrāmatās. Tīmekļa vietnē veidotu saturu var apzīmēt dažādi – par emuāru, tīmekļa žurnālu, interneta dienasgrāmatu vai blogu.  Terminu blogs latviešu valodā lieto sarunvalodā (cilme no angļu blog), bet emuāri ir  oficiāls termins, kas apstiprināts Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas sēdē 2007. gadā. Emuārs ir fizisku personu vai organizāciju tīmekļa vietne, kurā tiek publicēta informācija par noteiktu tematu vai tematu kopu, to regulāri atjauninot. Saturiskā ziņā emuāri var būt dažādi – individuālas dienasgrāmatas vai politisko kampaņu, uzņēmumu vai kopienu žurnāli. Individuālie emuāri lielākoties ir kādas personas pārdomas par dzīvi, notikumiem. Savukārt kooperatīvie – organizāciju, iestāžu – emuāri pastāsta par organizācijas būtību, ikdienu, notikumiem. Emuāra veidošanas process bieži vien ir pakārtots tā auditorijai – lasītājiem. Komentāros var uzdot jautājumus, lūgt izteikt viedokli par to vai citu jautājumu u. tml. Tātad emuāri sabiedrībā veic gan informatīvo, gan izklaides, gan komunikatīvo funkciju, ar to palīdzību ir iespējams izteikties, kā arī saņemt atgriezenisko saiti no visas pasaules. 

Sintijas Ķauķītes bija izpētījusi aptuveni 500 plašāku sintaktisku konstrukciju vienības, ko bija izrakstījusi gan tieši no emuāru vietnēm, gan atlasot tos „Latviešu valodas emuāru korpusā”. Autore aplūkoja gan individuālos (autores: 15 sievietes, 16 vīrieši), gan kooperatīvos (10 uzņēmumu) emuārus. Pētījumā, izmantojot  aprakstošo, salīdzinošo un kvantitatīvo pētījuma metodi, tika pievērsta uzmanība gan emuāru ierakstiem, gan ierakstu komentāriem. 

Latviešu  valodā  pamatā  lieto  16  pieturzīmes.  Interpunkcijas zīmju stilistisks lietojums norāda uz teksta autora  vēlmi  izteikt  kādu  stilistisko  papildinformāciju,  piemēram, emocionālu ekspresiju, attieksmi. Referātā tika aplūkots izsaukuma zīmes, jautājuma zīmes, daudzpunktes, domuzīmes un pēdiņu lietojums emuāros. Pēc emuāru ierakstu kvantitatīvas analīzes secināts, ka ekspresīvs grafisko līdzekļu lietojums biežāk sastopams individuālajos emuāros retāk – kooperatīvajos emuāros. Individuālajos emuāros stilistiskos nolūkos pieturzīmes lietotas gan teikuma vidū, gan teikuma beigās. Savukārt kooperatīvajos emuāros visbiežāk lietota viena izsaukuma zīme vai jautājuma zīme teikuma beigās,  reti sastopams netradicionāls daudzpunktes lietojums vai iepriekš minēto pieturzīmju kombinācijas. Tas izskaidrojams ar to, ka individuālie emuāri nav paredzēti tai pašai auditorijai, kurai kooperatīvie emuāri. Tāpēc arī tajos pieļaujams ekspresīvāks pieturzīmju lietojums. 

Zinātniskā asistente Ilze Štrausa, turpinot iepriekšējā konferencē „Vārds un tā pētīšanas aspekti” aizsākto kaķu vārdu izpēti, šoreiz nolasīja referātu „Dzīvnieku nosaukumi kaķu vārdos” un atklāja, ka felinonīmos līdzās vispārīgo leksēmu zvērszivsputns izmantojumam parādās 92 dzīvnieku sugu nosaukumi. Galveno uzmanību referāta autore pievērsa felinonīmu izvēles motivācijai. Jāpiebilst, ka analīze veikta, apkopojot respondentu sniegtās atbildes uz jautājumu „Kāpēc kaķim izvēlēts tieši šāds vārds?”, tāpēc ir ar augstu ticamības pakāpi un ļauj saskatīt dažādas nianses felinonīmu izvēlē. Autore norādīja, ka visbiežāk šīs grupas felinonīmu izvēli noteicis kaķa ārējais izskats un uzvedība, taču ir arī citi faktori, piemēram, vārdu saskaņošana, vēlme pēc neierasta kaķu vārda, vārda došana par godu kādam citam šajā vārdā reāli sauktam dzīvniekam. Bagātīgais materiāls ļāva secināt, ka vārdu devēji saviem kaķiem izraudzījušies gan jau valodā eksistējušus vārdus, gan darinājuši dažādus okazionālismus.

 

Attēlā: Liepājas Universitāte. Foto: Liepājas Tūrisma informācijas birojs

Sintija Ķauķīte

Sintija Ķauķīte

LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente

Citas ziņas

Pagarināta pieteikšanās konferencei

LU Latviešu valodas institūts aicina piedalīties akadēmiķa Jāņa Endzelīna 149. dzimšanas dienas atceres starptautiskā zinātniskā konferencē „VALODAS REĢIONĀLIE VARIANTI”, kas notiks 2022. gada 22.–23. februārī tiešsaistē Zoom. Pieteikuma anketu un referātu tēzes (2500–3000

Lasīt vairāk »

Reģionālie vārdi

Mēs sociālajos tīklos

Share on facebook
Share on whatsapp
Share on twitter