2026. gada 18.–19. jūnijā Klaipēdas Universitātes Sociālo un humanitāro zinātņu fakultātē notika 5. starptautiskā zinātniskā konference „Baltu valodas un kultūras”, kas veltīta lituānistikas studiju Klaipēdā 55. gadadienai un profesores habilitētās doktores Audrones Jakulienes-Kaukienes (Audronė Jakulienė-Kaukienė) 85. dzimšanas dienas atcerei.

Pirmās dienas plenārsēdes referātos tika aplūkoti baltistikas studiju aizsākumi Klaipēdā, kā arī profesores Audrones Kaukienes nepārvērtējamā loma. Daudzi bijušie kolēģi un studenti dalījās sirsnīgās, emocionālās atmiņās par profesori – kā izcilu pedagoģi, etnoloģi, ļoti apdāvinātu folkloristi un tautasdziesmu izpildītāju. Viņai pieder bieži atkārtotais citāts: „Verbs ir valodas sirds.”

Kopumā konferencē tika nolasīti 37 referāti (40 dalībnieki no Lietuvas, Latvijas, Itālijas, Vācijas, Rumānijas un Somijas). Darbs konferencē tika organizēts vairākās sekcijās, kas galvenokārt atbilda prof. Audrones Kaukienes darbības jomām. Referātu tematiskais loks aptvēra šādas galvenās jomas:

· baltu valodas un izloksnes;

· kultūras, vēstures un arheoloģijas parādības;

· rakstu un bibliogrāfiskie pieminekļi;

· baltu mitoloģija un etnogrāfiskais mantojums.

Konferences noslēguma plenārsēdē Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta vadošās pētnieces LAIMUTE BALODE un ILGA JANSONE ar valsts pētījumu programmas projekta „Latviešu valoda laikā, telpā un sabiedrībā” (Nr. VPP-LETONIKA-2025/1-0012) atbalstu nolasīja referātu, kas veltīts latviešu personvārdu variantuma tipiem diahroniskā un sinhroniskā aspektā.

Latviešu antroponīmijā personvārdu varianti ir pastāvējuši visos laikposmos, tomēr līdz šim tie nav sistemātiski pētīti ne teorētiski, ne empīriski. Variants uzskatāms par neizbēgamu parādību, kas saistīta ar valodas pārmaiņām, reģionālo (dialektālo) diferenciāciju un sociokultūras kontekstu. Antroponīmijā tas ir īpaši komplekss, jo tajā krustojas sistēmiskais (lingvistiskais), normatīvais (institucionālais) un individuālais (vārdu nesēju) variantums.

Referātā, aplūkojot galvenos variantuma tipus (vēsturiskos, fonētiskos, grafiskos, morfoloģiskos, hipokoristiskos, normatīvos u. c. variantus), galvenā uzmanība pievērsta fonētiskajiem, grafiskajiem un morfoloģiskajiem variantiem. Diahroniskā aspektā varianta jēdzienu sarežģī nezināma izruna, kā arī iespējamie grafētiskie varianti (piem., 18. gs. saknes Andr- formas: Andreas, Andres, Andrees, Andrex, Andrek, Andrest, Andreus, Andriks, Andrin, Andrins, Andr, Andre, Andris). Lielāko daļu veido fonētiskie varianti, kuros mijas patskaņu kvantitāte vai kvalitāte, piemēram: vēsturiski Ernſts/Eernſts (varianti ar <ee> no Ziemeļkurzemės), mūsdienās Arturs/Artūrs, Daniels/Dāniels), līdzskaņu konkurence: vēsturiski Ilſe/Ilſche, Lihſe/Lihſche (<ſch> no Ziemeļkurzemes), mūsdienās Genovefa/Genoveva, Henriks/Henrihs, Zigrīda/Sigrīda), kā arī līdzskaņu dubultojums aizguvumos, kas nereti atspoguļo oriģinālvalodas rakstību (Gabriela/Gabriella). Otrā skaitliski lielākā grupa ir morfoloģiskie varianti (vīriešu vārdiem -s/-is: Aleksis/Alekss; sieviešu vārdiem -a/-e: Katrīna/K atrīne). Atšķirīgas celma formas saistāmas ar aizguvumu adaptāciju, pārņemot vārdus no citām valodām, dažkārt arī ar dialektālo ietekmi (Oļģerts/Aļģirts/Aļģirds, Rihards/Ričards/Rišards). PMLP kvantitatīvie dati ļauj vērtēt variantu konkurenci: biežāk tiek izvēlētas tradicionālās formas, taču normatīvais statuss ne vienmēr korelē ar faktisko lietojuma biežumu.

Baltu onomastiem šajā konferencē vissaistošākās prezentācijas: Jūrates Laučūtes (Jūratė Laučiūtė) referāts ar ļoti plašu nosaukumu „Tā bezgalīgā baltu pasaule”, kur autore izvirzīja vairākus jaunus toponīmiskos baltismus Krievijā (potamonīmi Irpenj  < baltu *Airupine, Kempa < liet. Kempė < liet. kempti ‘žūt, nīkt; sacietēt’; Daļas Kiseļūnaites (Dalia Kiseliūnaitė) priekšlasījums, kurā pētniece stāstīja par Viļa Pēteraiša (Vilis Pėteraitis) vietvārdu aptauju; Pizas Universitātes pārstāvja Adriāno Cerri (Adriano Cerri)referāts par Kristijona Donelaiša (Kristijonas Donelaitis) „Gadalaiku” onomastisko sistēmu, kurā pētnieks iedziļinājās literārās onomastikas teorijā, īpašvārdu tipoloģijā (starp citu, Adriāno Cerri ir iztulkojis un izdevis Donelaiša „Gadalaikus” itāliešu valodā); Viļņas Universitātes baltista Vītauta Rinkeviča (Vytautas Rinkevičius) interesants stāsts par jaunatklājumu Ukrainas arhīvos – par pētnieku ar sarežģītu biogrāfiju Viktoru Petrovu (1894–1969), viņa atstāto nepabeigto senprūšu valodas gramatiku, kur var atrast arī onīmus – dievu vārdus, mitonīmus u. c.;  Klaipēdas Universitātes doktorantes Aiste Šaulīte (Šiaulytė) pētījums par Klaipēdas ielu nosaukumiem un par ideoloģijas atspulgiem 20. gs. urbanonīmos.

Konferencē uzstājās arī Latviešu valodas institūta pētniece Regīna Kvašīte, iedziļinādamās latviešu daiļliteratūras tulkojumos lietuviešu valodā (1990.–2025. gadā ir iztulkotas aptuveni 120 grāmatas), īpaši uzsvērdama grāmatu virsrakstu tulkojumus un norādīdama gan pozitīvos piemērus, gan pārpratumus. 

Šajā zinātniskajā forumā tika referēts un diskutēts par nozīmīgākajām kultūras identitātes zīmēm – valodu, nacionālo un valstisko pašapziņu, vēsturisko un kultūras mantojumu, par šo elementu savstarpējo mijiedarbību, funkcijām un vērtībām, kā arī par globalizācijas un pašreizējās ģeopolitiskās situācijas radītajiem draudiem un uzdevumiem.