2022. gada 24. un 25. novembrī Liepājas Universitātē notika 27. starptautiskā zinātniskā konference „Vārds un tā pētīšanas aspekti”, kurā piedalījās gan nozares pētnieki, gan studenti. Konferenci atklāja Liepājas Universitātes rektore profesore Dace Markus, kura Universitātes aktu zālē sveica visus klātesošos ar uzrunu, priecājoties par ilgi gaidīto tikšanos pēc Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem un reizē liekot apzināties, ka mēs savā valstī pēc ilgāka pārtraukuma varam tikties un priecāties par šo iespēju, taču tepat netālu – Ukrainā –  plosās karš.

Šis laiks patiešām ir nemierīgs – šī rudens klātienes  konference notika pēc 3 gadu pārtraukuma, tāpēc jo īpaši liepājnieki pateicās visiem, kuri bija mērojuši tuvāku vai tālāku ceļu, lai tiktos klātienē. Ar klusuma brīdi plenārsēdē tika pieminēts ilggadējais konferences dalībnieks VA profesors Juris Baldunčiks, kurš šovasar devās mūžības ceļos.

LU Latviešu valodas institūtu abās konferences dienās pārstāvēja bagātīga pētnieku saime.

Plenārsēdē  ar referātu uzstājas mūsu institūta vadošais pētnieks profesors Dr. habil. med. MĀRIS BALTIŅŠ, kurš, godinot izcilā latviešu valodnieka profesora J. Endzelīna piemiņu (2023. gads ir profesora Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas dienas atceres gads), savam ziņojumam bija izvēlējies tematu „Profesors Jānis Endzelīns un terminoloģijas komisijas pusgadsimta garumā”. Māris Baltiņš savā referātā aptvēra plašu J. Endzelīna darbības laiku: no 1902. gada, kad tika veidota gramatikas terminoloģija un laikrakstā „Tēvija” (16.01.1902., Nr. 3) tika publicēti 114 termini ar ekvivalentiem krievu un latīņu valodā. Turpmākajos gados – no 1919. līdz 1921. gadam J. Endzelīns darbojās Terminoloģijas komisijā, kas vainagojās ar Izglītības ministrijas izdevuma – „Zinātniskās Terminoloģijas vārdnīcas” (1922) iznākšanu 3000 eksemplāru lielā metienā. Vārdnīcai ir 20 tematiskās nodaļas, un tajās tika apkopoti 8398 krievu-vācu-latviešu šķirkļi. J. Endzelīns rediģējis arī turpmāk izdotās “Latviešu pareizrakstības vārdnīcas” (1924, 1929, 1930, 1936), no 1904. gada darbojies Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļā, vienmēr uzsverot –  nav ieteicams bez vajadzības darināt jaunus vārdus, tādējādi novēršot gan dažu nozares speciālistu ieteiktus nevajadzīgus un bieži pat aplamus jaundarinājumus, gan mākslīgus mēģinājumus aizstāt visiem zināmus un plaši lietojamus internacionālus vārdus. Referāta turpmākajā gaitā tika aplūkots J. Endzelīna darbs 20. gs. 20. gadu beigās izveidotajā Pareizrakstības komisijā, Endzelīna veikums  vācu okupācijas laikā, kad ar dažādiem rakstiem „Latvju Mēnešrakstā” un „Izglītības Mēnešrakstā” izcilais valodnieks pauda savus uzskatus par terminiem un jaunu vārdu darināšanu. Lai gan profesors kopš 1946. gada aktīvi darbojās  LPSR Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijā, pēc vēstures un tautsaimniecības terminu publikācijām Staļina laikā sākās barga kritika, kas ievadīja agresīvu kampaņu pret latviešu valodniecību. J. Endzelīns turpināja piedalīties sēdēs līdz 1953. gada rudenim, un pēdējie viņa ieteikumi, kas fiksēti protokolos, ir termini „atskurbtuve” (23.10.1953.)  un „pieņemšanas un izvietošanas punkts” (11.12.1953.), kas mūsdienās joprojām ir aktuāli.

Dr. habil. med. M. Baltiņa referāts bija gan izzinošs, gan radošs, gan vēsturisku liecību bagāts, un tas apliecināja Endzelīna vārddarināšanā ieviesto principu nozīmīgumu arī mūsdienās.

Pēc plenārsēdes pētnieku darbs turpinājās divās paralēlās sekcijās.  Latviešu valodas institūta vadošā pētniece profesore Dr. habil. philol. INA DRUVIETE klausītājus  iepazīstināja ar savu redzējumu par tematu „Valoda un migrācija Latvijā 2022. gadā: procesi un prognozes”. Laikā, kad pasaule vēl nav atguvusies no Covid-19 pandēmijas, to satricinājusi ir jauna traģēdija – Krievijas iebrukums Ukrainā. Kopš kara sākuma mūsu valsti par savu dzīvesvietu izraudzījušies no 35 līdz 40 tūkstošiem ukraiņu, apmēram trešā daļa no tiem ir bērni. Lielais imigrantu pieplūdums stiprinājis vietējo ukraiņu kopienu, daudziem ukraiņu bērniem devis iespēju mācīties ukraiņu valodā, tādējādi saglabājot un kopjot savu lingvistisko identitāti, taču pieaugušos iedzīvotājus nostādījis izvēles priekšā: mācīties latviešu valodu un iekļauties Latvijas sabiedrībā uz valsts valodas pamata vai arī, cerot uz pēc iespējas ātrāku atgriešanos dzimtenē, nemācīties latviešu valodu  un  par komunikācijas līdzekli izmantot krievu valodu. Minēto izvēli ietekmē  arī Latvijā izveidojušies dzīves apstākļi un darbavieta, kā arī notikumu konteksts. Tādējādi pēdējā gada laikā par aktuāliem ir kļuvuši jautājumi: vai kara apstākļos ir politkorekti runāt par bilingvālas komunikācijas nelabvēlīgu tālejošu ietekmi?, vai ir pieļaujamas atkāpes no Valsts valodas likuma?, Ko darīt, ja redzam, ka nevienlīdzīgas valodu konkurences apstākļos bilingvālajai komunikācijai būs ietekme uz latviešu valodas noturību? Bažas izraisa arī attieksme pret valsts valodu apkalpojušā sfērā, jo ukraiņi latviešu valodu vēl nav apguvuši, kautrējas runāt, latvieši ar ukraiņiem runā krieviski u.tml. Tieši šo uzdoto jautājumu kontekstā valsts valodas politikā veidojas trejāda attieksme, kas tiek formulēta kā radikāla, mērena vai pielaidīga.  Latvijas valsts organizē kursus, un šajā jomā jāuzsver Latviešu valodas aģentūras ieguldītais darbs un plašais piedāvājums, t.sk. vēršoties pie interesantiem ukraiņu valodā un piedāvājot ukraiņu-latviešu valodas mācību materiālus; dažādi metodikas kursi tiek organizēti arī pedagogiem. Ukraiņu valoda pēdējā gada laikā ir kļuvusi par spēcīgu instrumentu Latvijas valodas politikā, taču, izmantojot minētos apstākļus un izveidojušos krievu valodai labvēlīgo situāciju, ir pastiprinājusies krievu valodā runājošos iedzīvotāju pašpietiekamība. Nākotnes valodas politikas situāciju ir grūti prognozēt, taču, nenoliedzami, pandēmija un Krievijas karš ir izgaismojuši  vājākos posmus valsts valodas politikā, kuru ietekmi mēs izjutīsim nevis uzreiz, bet laika gaitā.

LU Latviešu valodas institūta pētniece Dr. philol. DITE LIEPA un zinātniskā asistente Mg. art., Mg. hum. LU doktorante VELGA POLINSKA uzstājās ar referātu „Vietnes mammadaba.lv tulkojums vieglajā valodā: leksikas analīze”.  Referāta ievadā autores iepazīstināja klātesošos ar iekļaujošas sabiedrības nozīmi mūsdienās, kas nav iedomājama bez iekļaujošas valodas. Gan vienkāršā, gan vieglā valoda ir iekļaujošas valodas sastāvdaļas, tāpēc, ja gribam sevi uzskatīt par 21. gs. sabiedrību, kas ir atvērta jebkuram indivīdam,  iekļaujošai valodai pievēršana īpaša uzmanība un tās loma nākotnē pieaugs.  Latvijā patlaban ir konstatētas septiņas mērķgrupas, kurām ir nepieciešama vieglā valoda. Tie ir cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem, personas ar psihosociāliem traucējumiem, cilvēki ar disleksiju, cilvēki pēc insulta un galvas traumām, nedzirdīgi un vājdzirdīgi cilvēki, seniori un imigranti. Apgūstot vai cenšoties uztvert tekstu latviešu valodā, šiem cilvēkiem ir nepieciešams īpašs atvieglotas uztveres mehānisms – pielāgots teksts vieglajā valodā. Šim nolūkam atbilstoši izvēlēts teksts tiek tulkots vieglajā valodā (valodnieku vidē gan nav vienprātības, kā minēto procesu saukt: par tulkošanu, adaptēšanu vai pielāgošanu). Pēc tam teksts tiek noformēts vizuāli, rediģēts,  to pārbauda eksperti, un pēc ieviestajām korekcijām to atkārtoti labo  teksta tulkotāji. Latvijā pirmā tīmekļvietne, kas izvēlējās vieglajā valodā piedāvāt ne tikai vispārīgu informatīvo sadaļu, bet izvērstu vietnes saturu, ir mammadaba.lv.  Referāta autores, pamatojoties uz leksikas analīzi, iepazīstināja klausītājus ar darba tapšanas gaitu un sasniegtajiem rezultātiem – leksikas tulkojumu vieglajā valodā. Šim nolūkam aprakstošas konstrukcijas tika aizstātas ar precīziem vārdiem, tēlaini apzīmētāji  aizstāti ar emocionāli neitrāliem vārdu savienojumiem, līdzīgi tekstā tika aizstāti apvidvārdi, vecvārdi, sarunvalodas vārdi, bet tādu eifēmismu kā labierīcības, sanitārie mezgli, WC vietā izmantots precīzs un saprotams vārds tualete. Vieglās valodas tulkojumā jāizvēlas sinonīmu pamatrindas vārds, tāpēc Pokaiņu meža aprakstos vārdu savienojumu [akmeņu] krāvumi, vaļņi, upes, valnīši un grupas  vietā vieglajā valodā izmanto vārdkopu [akmeņu] kaudzes. Biežāk lietoti un zināmie svešvārdi, kā arī tādi svešvārdi, kas ir iekļauti vides objekta nosaukumā, vieglajā valodā tiek atstāti un skaidroti. Pie šādiem  piemēriem minams Kalsnavas arborētums. Referāta nobeigumā tika minēti ieteikumi tulkotājiem vieglajā valodā: vienmēr izvēlēties skaidru un  nepārprotamu leksiku; publicistikas stila tekstos izmantot emocionāli neitrālu leksiku (tas neattiecas uz daiļliteratūru un tās  tulkojumiem vieglajā valodā, kas arī netika aplūkota atbilstoši šī referāta tematam); leksikas lietojumam jābūt pareizam no gramatikas, stilistikas un valodas kultūras viedokļa, kas apliecina šādas leksikas atbilstību un piederību latviešu literārajai valodai jeb standartvalodai.

Paralēli 2. sekcijā pirmajā konferences dienā vēl referātu nolasīja institūta zinātniskā asistente LU zinātniskā grāda pretendente Mg. hum. SINTIJA ĶAUĶĪTE. Viņa konferences dalībniekiem bija sagatavojusi priekšlasījumu par tematu „Pieturzīmes interneta forumos”. Emociju un citu veidu papildinformācijas paušana tekstā kļūst aizvien svarīgāka, to rakstos mēģina paust ar valodiskiem (leksikostilistiskiem) un nevalodiskiem (attēliem, skaņu, audiovizuālu vēstījumu, pieturzīmēm, emocijzīmēm un emodži) līdzekļiem. Emocijzīmes sastāv no pieturzīmēm, burtiem un cipariem, tās dod iespēju tekstā izteikt emocijas, jūtas, domas, attieksmi. Pieturzīmju lietojumu tekstā nosaka valodas normas, kas nodrošina stabilitāti, un situācija – autora komunikatīvais nolūks, konteksts. Tradicionāli uzskatīts, ka interpunkcijai rakstu valodā ir četras funkcijas – gramatiskā, intonatīvā, semantiskā un stilistiskā funkcija, savukārt pieturzīmēm mūsdienu  interneta tekstos ir četras funkcijas – gramatiskā, intonatīvā, stilistiskā un tekstveides funkcija.

Gramatiskā funkcija nozīmē pieturzīmju lietojumu atbilstoši teksta gramatiskajai struktūrai un teikuma jēdzieniskajām niansēm. Interpunkcijas zīmju lietojums intonatīvā funkcijā paredz runāta teksta atspoguļošanu rakstiski, ievērojot pauzes runā. Intonatīvā funkcijā pieturzīmes lietotas, lai norādītu uz teikuma komunikatīvo tipu. Stilistiskā funkcijā pieturzīmes lieto gadījumos, kad teksta autors ar tām vēlas izteikt kādu stilistisko un emocionālo papildinformāciju. Stilistiski ekspresīvas ir tās valodas vienības, kas saistītas ar konkrētu stilu. Stilistisko papildinformāciju var izteikt visos stilos, izņemot zinātnisko un lietišķo.  Pieturzīmju lietojums tekstveides funkcijā norāda uz veidu, kā pieturzīmes organizē tekstu, parāda teksta struktūru.

Sintija Ķauķīte bija izpētījusi aptuveni 400 plašāku sintaktisku konstrukciju vienības, ko bija ekscerpējusi no 12 interneta forumiem – boot.ritakafija.lv, calis.delfi.lv, copeslietas.lv, d-k.lv, fizmati.lv/forums, forums.dieviete.lv, forums.kursors.lv, iauto.lv, maminuklubs.lv, mammamuntetiem.lv, precos.lv, sieviesuklubs.lv. Pētījumā bija pievērsta uzmanība interneta forumu ierakstiem, komentāriem un virsrakstiem. Referātā tika aplūkotas pieturzīmju – izsaukuma zīmes, jautājuma zīmes, daudzpunktes, domuzīmes, pēdiņu, pieturzīmju savienojumu – funkcijas  interneta forumos. Secināts, ka interneta tekstos ir plašas pieturzīmju lietojuma iespējas, ar pieturzīmēm izsaka papildinformāciju, aizstāj prosodiskos un paralingvistiskos līdzekļus. Šajos tekstos redzamas atkāpes no normas – netradicionāls daudzpunktes lietojums, domuzīmes vietā lietota defise u. tml. Dažas no pieturzīmju funkcijām interneta forumos var īstenoties vienlaikus, piemēram, stilistiskā un intonatīvā funkcija. Emocijzīmes kā emocionālās papildinformācijas rādītājas lietotas ne tikai interneta forumu ierakstos un komentāros, bet arī virsrakstos.

Konferences otrajā dienā Latviešu valodas institūta pētniece Dr. philol. ANNA FRĪDENBERGA nolasīja referātu „Vārdi zaglis un zagt senajos latviešu rakstu avotos”. Vārdi zaglis un zagt, kā arī dažādi atvasinājumi no šiem vārdiem ir vieni no jaunākajiem šķirkļiem „Latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcā” (LVVV), kuras veidošanā autore piedalās, tādējādi referāta gaitā pastāstīja par dažādiem problemātiskiem jautājumiem, ar kuriem saskaras vārdnīcas veidotāji, rakstot šķirkļus. Autore aplūkoja visu vārddarināšanas ligzdu, kas veidojas ap vārdu zagt. Šis verbs ir pamatā no tā atvasinātajiem substantīviem zaglis, zagle, zādzība, zadzējs, zagšana, īpašības vārdam zadzīgs, adverbam zagšu. LVVV kā šķirkļi iekļauti arī dažādi prefiksālie verbi no vārda zagt, kas lielākoties sastopami K. Fīrekera vārdnīcā, piemēram, aizzagt, apzagt, nozagt, pazagt, iezagt, atzagt, izzagt, pārzagt, sazagt, ūzzagt, kā arī refleksīvie verbi zagties, apzagties, sazagties, nozagties. Vārdam zagt nav raksturīga semantiska daudzveidība, tas visbiežāk senajos tekstos lietots konkrētā, arī mūsdienu latviešu valodas lietotājam zināmajā nozīmē ‘zagt’. Tomēr atvasinājumos (zagšu, nozagties) parādās arī nozīme, kas saistīta ar zagšus darbību, zagšus pārvietošanos, kas raksturīga refleksīvā verba zagties lietojumā, kam mūsdienu vārdnīcās dota nozīme ‘slepus pārvietoties, slepus kaut kur iet, doties’. Savukārt K. Fīrekera vārdnīcā 17. gadsimtā vārds zagties dots ar nozīmi ‘nozagt, sazagt sev’ (savam labumam). Autore konstatēja, ka nozīmes paralēles ar zagšanu un zagšanos vārdam zagt raksturīgas daudzās ide. valodās, tostarp vācu, krievu, angļu, kur nozīmes, iespējams, attīstījušās ‘zagt’ > ‘darīt zagšus’ > ‘zagties’. Tomēr nav īsti skaidrs, tieši kurā brīdī latviešu valodā šī otrā nozīme parādījusies rakstos. Lai gan arī vārdam zaglis LVVV dota viena konkrēta nozīme, resp. ‘zaglis’, tomēr vārdu savienojumos, piemēram, kā zaglis vai kā zaglis naktī parādās nozīme ‘slepus, nemanāmi, zagšus’, kas nav saistīta konkrēti ar zagšanu. Tā parādās jau agrākajos zināmajos tekstos 16. gadsimta beigās. Īpašu interesi rada raksturīgi vārdu savienojumi ar aplūkotajiem vārdiem senajos tekstos, piemēram, Bībelē lietots stabilais vārdu savienojums zagt sirdi, domājams, ar nozīmi ‘pievilt, piemānīt’. Autore izpētījusi, ka visdrīzāk tas ir izteiciens, kas bijis Bībeles oriģinālā senebreju valodā, arī reduplikācijas parādība E. Glika Bībeles tulkojumā minētajā vārdu savienojumā zagšu nozagts, domājams, saistāma ar saknes atkārtošanos teksta oriģinālā. Savukārt vislielākā daudzveidība sastopama no vārda zagt atvasinātajiem priedēkļverbiem, kas sastopami K. Fīrekera vārdnīcā un ir atsevišķa padziļināta pētījuma vērti, līdz ar to turpmākajos pētījumos šie verbi būtu aplūkojami vispār K. Fīrekera vārdnīcas sastādīšanas koncepcijas un priedēkļverbu darināšanas kontekstā.

LU doktorante un LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Mg. hum. IEVA AUZIŅA uzstājās ar referātu „Par dažu bezpriedēkļa un priedēkļa verbu saikni ar prievārdiem un adverbiem”. Referātā aplūkota bezpriedēkļa un priedēkļa verba saikne ar prievārdiem un adverbiem, šo konstrukciju lietojums, savstarpējās attieksmes un semantika, domājot arī par runātāju motivāciju, kāpēc priedēkļa verba un prievārda konstrukcija tiek papildināta ar tuvas nozīmes adverbu. Latviešu valodā paralēli tiek lietotas tādas priedēkļa un bezpriedēkļa verba konstrukcijas ar prievārdu un adverbu, kur priedēklis, adverbs un prievārds nozīmes ziņā ir tuvi. Pētījumā aplūkotas konstrukcijas ar prievārdiem no un pār, kas izsaka telpiskās virzības attieksmes un kam mūsdienu latviešu valodā ir nozīmes ziņā atbilstoši priedēkļi  no-, pār-, bet adverbi: ārā, pāri, nost. Darbā analizēto piemēru avots ir interneta rakstu valoda – tērzēšanas, resp., mikroblogošanas, vietne Twitter, ziņu publikācijas, interneta komentāri, „Latviešu valodas tīmekļa korpuss” (Tīmeklis2020) u. c. avoti, kur pieejams runātās valodas atspoguļojums. Konstrukcijas priedēkļa verbs + adverbs + prievārds, kur priedēklim, adverbam un prievārdam ir tuva nozīme, sarunvalodā tiek lietotas plaši, tas norāda uz runātāju vajadzību pēc tām, īpaši tāpēc, ka liela daļa šādu piemēru atlasīti no tērzēšanas vietnes Twitter, kur ir ierobežots viena ieraksta rakstzīmju skaits. Novērots, ka gadījumos, kad vienā teikumā lietots tuvas nozīmes priedēklis, adverbs un prievārds, teikto ir vieglāk vizualizēt un tas it kā tiek „izzīmēts” acu priekšā. Verba nozīmei ir svarīga loma tajā, kādu adverbu vai prievārdu tas sev piesaista. Pētījumā novērota tendence – pārsvarā priedēkļa verba un bezpriedēkļa verba konstrukcijās tiek lietots tuvas nozīmes prievārds un adverbs ar kustību verbiem, kas lietoti tiešā nozīmē.

LU doktorante un LU Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Mg. hum. ANETE OZOLA referātā „Ģenitīva prievārdu rekcijas īpatnības lībiskā dialekta Kurzemes izloksnēs” aplūkoja ģenitīva prievārdu pēc, pie, uz, no rekciju, kur pārvaldāmais vārds lietots vienskaitļa formā. Referāta mērķis bija noteikt, kāda ir konkrēto prievārdu rekcija visās lībiskā dialekta Kurzemes izloksnēs. Referāta pamatā tika izmantoti LU Latviešu valodas institūta izlokšņu materiāli, kas papildināti ar citiem izlokšņu piemēriem. Apkopotie piemēri tika kartografēti četrās kartēs, kurās ietverts arī vidus dialekta un lībiskā dialekta Vidzemes izlokšņu kontrolareāls (kartes sagatavojis LU Latviešu valodas institūta vadošais pētnieks Dr. hum. Edmunds Trumpa). Tika secināts, ka ģenitīva prievārdu rekcijas īpatnības saskatāmas arī ārpus lībiskā dialekta robežām, turklāt visi prievārdi nav vienlīdz pakļauti pārmaiņām. Autore norādīja, ka būtiska nozīme ir analizēto prievārdu celmam, jo gala patskaņu zuduma dēļ ne vienmēr iespējams noteikt pārvaldāmā vārda locījumu.

LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Dr. habil. philol. IRĒNA ILGA JANSONE uzstājās ar referātu „No antroponīmiem darināti Vidzemes uzvārdi 1935. gada tautskaites materiālos”.

Dr. philol. Linda Lauze (Liepājas Universitāte) un LU Latviešu valodas institūta Mg. hum. zinātniskā asistente KRISTĪNE MEŽAPUĶE nolasīja referātu „Literārās valodas un sarunvalodas attiecības: sociālo mediju piemērs” (izstrādāts projektā „Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība” (Nr. VPP-LETONIKA-2022/1-0001)). Priekšlasījumā tika raksturota literārās valodas un sarunvalodas mijiedarbība un konkurence latviešu valodas lietojumā, analizējot sociālo mediju piemērus un to izmantojumu plašsaziņas līdzekļos. Īpaša uzmanība tika pievērsta žurnālistu lingvistiskajai attieksmei, kas atklājas citējot un pārstāstot sociālajās tīklošanas vietnēs publicētos ierakstus.

Kopumā konferencē divu dienu laikā tiek nolasīti vairāk nekā trīsdesmit referāti. Konferences rīcības komisijas priekšsēdētāja LiepU profesore Linda Lauze izteica prieku par iespēju zinātniekiem pēc ilgāka pārtraukuma atkal tikties diskusijās klātienē, kas dod pavisam citu sajūtu, turklāt konferences noslēguma dienā tika atklāts rakstu krājuma „Vārds un tā pētīšanas aspekti” 26. laidiens, kurā rakstu formātā bija apkopoti pagājušajā konferencē nolasītie referāti.  Uz tikšanos nākamajā gadskārtējā konferencē!