2026. gada rudeni Latviešu valodas institūta pētnieki iesāka, piedaloties 31. starptautiskajā zinātniskajā Jona Jablonska konferencē „Valoda kā sistēma un process”. Tā, kā ierasts, noritēja Viļņas Universitātē, divu dienu garumā piecās sekcijās aplūkojot ļoti plašu tematu loku. Ar vērtīgiem referātiem konferenci papildināja arī mūsu pētnieki, kuri turp devās ar valsts pētījumu programmas „Latviešu valoda laikā, telpā un sabiedrībā” (LaTS, Nr.  VPP-LETONIKA-2025/1-0012).

Ina DRUVIETE un Dite LIEPA referātā Forms of Language Existence in Latvian Linguistics: between Traditional Classification and Variationist Theory („Pieeja valodas paveidiem latviešu valodniecībā: tradicionālā klasifikācija un variantu teorija”) analizēja latviešu valodas stratifikācijas problēmas saistībā ar variantu teoriju, secinot, ka latviešu valodai kā samērā homogēnai vidēji liela valodas kolektīva valodai labāk piemērota valodas paveidu (standartvaloda – reģionālie paveidi – sarunvaloda) sistēma, kas iesakņojusies arī izglītībā, tomēr pilnvērtīgai valodas procesu analīzei noderīga arī variantu lingvistikas pieeja.

Anna FRĪDENBERGA nolasīja referātu Compounds vs. noun phrases in the Historical Dictionary of Latvian language („Salikteņi vs. vārdu savienojumi “Latviešu valodas vēsturiskajā vārdnīcā””). Rakstot vēsturisko vārdnīcu (LVVV), rodas dažādi problēmjautājumi, kas darba gaitā tiek apspriesti vārdnīcas darba grupā, meklējot risinājumus, un viens no šādiem problēmjautājumiem ir salikteņu un vārdu savienojumu šķīrums – ņemot vērā, ka senajos tekstos raksturīgas svārstības starp kopraksti un savrupraksti, turklāt daudzi darinājumi rakstīti ar biedruzīmi (piem., vīnaogas, vīna ogas, vīna=ogas). Referātā tika aplūkotas iespējas, kā rīkoties, – vai nu rakstīt šādu darinājumu atsevišķā šķirklī kā salikteni, vai kā vārdu savienojumu šķirklī pie viena (vai abiem) no darinājuma komponentiem. Īpašu interesi un diskusijas izraisīja 17. gadsimtam raksturīga darinājumu grupa, kā kāja=papēži, āda=trauki, par kuru pirmo komponentu pastāv dažādi viedokļi – daži pētnieki to uzskata par celma formu, savukārt patskani, ar ko tas beidzas, par savienotājelementu, bet citi – par nominatīva formu.

Laimute BALODE referātā Compounds in Latvian Hydronymy: A Comparative Perspective (“Salikteņi latviešu valodas hidronīmijā: salīdzinoša perspektīva”) aplūkoja salikteņus kā vārddarināšanas paņēmienu baltu valodās, salīdzinot latviešu, lietuviešu un senprūšu valodu. Viņa referāta centrā bija hidronīmisko salikteņu klasifikācija atbilstoši to struktūrai un vārda sastāvam, kā arī etimoloģijas semantiskā izpēte, parādot, kā upju un ezeru nosaukumos vērojamas baltu valodām raksturīgās attīstības tendences.

Velga POLINSKA ar referātu Implementing easy language in museums: towards cultural accessibility in Latvia (“Vieglā valoda muzejos: ceļā uz kultūras piekļūstamību Latvijā”) atspoguļoja labās prakses piemērus Latvijas muzejos. Referātā tika aplūkotas četru muzeju – Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un tā struktūrvienību, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja, kā arī Turaidas muzejrezervāta – stratēģijas un prakses, ar materiāliem vieglajā valodā paplašinot piekļuvi muzeja materiāliem dažādām auditorijām. Neraugoties uz resursu trūkumu, visi muzeji atzina, ka apmeklētāji bieži un labprāt izvēlas un pozitīvi vērtē sagatavotos materiālus vieglajā valodā un arī muzeja darbinieku skeptiskā attieksme pret šiem materiāliem pakāpeniski mainās.

Prieks, ka Latviešu valodas institūta pētnieki spēj aptvert tik plašas valodniecības jomas un regulāri papildināt starptautiskas konferences ar augstvērtīgiem pētījumu rezultātiem.

Plašāk par konferenci šeit: http://www.jablonskio-konferencija.flf.vu.lt/en/.