Ziemīgajam noskaņojumam mijoties ar pavasara vēsmu tuvošanos, 2024. gada 22.–23. februārī Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā norisinājās akadēmiķa Jāņa Endzelīna 151. dzimšanas dienas atcerei veltītā starptautiskā zinātniskā konference „Ģimene valodā un valoda ģimenē”. Konferences saturs bija bagātīgs, un referātos atspoguļojās šī gada tēmas daudzšķautņainība: ģimenes un valodas saiknes tika aplūkotas no dialektoloģijas, terminoloģijas, leksikoloģijas, morfoloģijas un sociolingvistikas skatpunktiem.

Konferences pirmās dienas pirmo sēdi atklāja LU Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna STAFECKA ar referātu „Ar ģimeni un radniecību saistītā leksika latviešu valodas izloksnēs: „Eiropas valodu atlanta” materiāli”.

Anna Stafecka norādīja, ka pētījumu par leksiku, kas saistīta ar ģimeni un radniecību, ir samērā maz, taču šim leksikas segmentam ir būtiska loma cilvēku saziņā. 20. gadsimta 70. gados ar UNESCO atbalstu „Eiropas valodu atlantā” tika vākta ar ģimeni saistītā leksika. „Eiropas valodu atlants” ietver 6 Eiropas valodu saimes, kas sadalītas 22 valodu grupās un aptver 90 valodas un dialektus. Latvija šajā atlantā pārstāvēta ar 36 izloksnēm, turklāt papildus savākts materiāls, kas izdevumā nav iekļauts. Tiesa, „Eiropas valodu atlantā” nav iekļauti tādi nosaukumi kā vecāki, mazdēls, mazmeita, vīratēvs un vīramāte, māsas vīrs, brāļa sieva, pamāte, patēvs u. tml.

Visās latviešu valodas izloksnēs un arīdzan literārajā valodā tiek lietoti mantotie vārdi, retāk – aizguvumi. Lielā daļā izlokšņu sastopami arī paralēlnosaukumi viena un tā pašas radniecības jēdziena apzīmēšanai, un tie atspoguļo izlokšņu leksikas attīstības dinamiku, kā arī izlokšņu leksikas pārmaiņas literārās valodas ietekmē. Dažkārt izlokšņu materiālā atrodamas piezīmes, ka attiecīgais vārds ir novecojis un tiek lietots tikai vecākās paaudzes runā, vai arī informanti atceras, ka to dzirdējuši no iepriekšējo paaudžu runātājiem. Tā, piemēram, ir zudis senākais mantotais vārds dukte, kā vietā šobrīd tiek lietots visiem zināmais vārds meita.

Liepājas Universitātes vadošā pētniece profesore Dace MARKUS referātā „Izlokšņu sadura ģimenē” iepazīstināja ar datiem, kas apkopoti trīs padziļinātās intervijās, pētot malēniešu izloksnes pārmaiņas dažādu sociālo faktoru ietekmē.

Malēnija beidzot ierakstīta Latvijas kartē, un par piederību malēniešu izloksnei liecina vairākas kopīgās valodas pazīmes: priedēklī un prievārdā divskanis ai kļūst par oi, nenotiek līdzskaņu mīkstināšana, nav velarizēta līdzskaņa l un patskaņa y, turklāt šaurais patskanis e vai ē kļūst par a, savukārt platā e un ē vietā malēnieši lieto šauro. Prievārdu un priedēkli uz malēnieši aizstāj ar iz. Šādi veidojas interesanta paradigma, jo cilvēks gan izkuopj no gultas, gan izkuopj kalnā.

D. Markus atzīst, ka dabiski cilvēkam nostiprinās runa, ko viņš paņem no saviem vecākiem, un tas apvienojas ar sociālo faktoru ietekmi. Ja vecākiem katram ir sava atsevišķa intonāciju sistēma, bērni visdrīzāk pārņems tā vecāka intonatīvo sistēmu, kas tiek lietota skolā vai tuvākajā apkārtnē ārpus ģimenes – tas pierādījies arī profesores personīgajā pieredzē. Ģimene var atrasties ne tikai dažādu valodu, bet arī vienas valodas dažādu izlokšņu sadurā, pašiem neapzinoties radīto ietekmi uz valodas lietojumu. Pētījumā aplūkotie piemēri rāda, ka izloksnes var mainīties un tām raksturīgie elementi var sajaukties, tāpēc ir svarīgas ekspedīcijas, kuru laikā var fiksēt materiālus un noteikt lietotās valodas saskari ar literāro valodu, citām izloksnēm un dažādu sociālo faktoru ietekmi.

Liepājas Universitātes pētniece Daiga STRAUPENIECE bija pirmā, kura šajā konferencē skāra diasporas tēmu, uzstājoties ar referātu “Valodas lietojuma prakse ģimenē latviešu diasporā: Būtiņģes un Sventājas piemērs”. Pētījumā aplūkota latviešu valodas lietojuma prakse Būtiņģes un Sventājas latviešu kopienā.

Pētniece atzīst, ka Būtiņģes un Sventājas lingvistisko vidi ietekmējuši vairāki faktori: pāreja no mācībām latviešu valodā uz mācībām lietuviešu valodā, grāmatu un preses trūkums latviski, kā arī lielais emigrācijas vilnis uz Latviju 20. gadsimta 60. gados. Jāņem vērā, ka 20. gadsimta sākumā Būtiņģes un Sventājas kopiena atradās latviešu informatīvās telpas izolācijā, tālab asimilācija ir neatgriezeniska, jo lietuviskās kultūras nozīme arvien pieaug. Vecākā paaudze, kas dzimusi pagājušā gadsimta 20. gados, kad Būtiņģi tikko pievienoja Lietuvai, izglītību ieguva gan lietuviešu, gan latviešu valodā, taču ģimenē saglabāja latvisko vidi. Šie ļaudis saziņā izmanto tikai latviešu valodu, izņemot gadījumus, kad ģimenē ir kāds lietuvietis. Tiesa, no šīs paaudzes palikuši tikai daži pārstāvji. Vidējā un jaunākā paaudze ikdienas saziņā arvien biežāk izmanto lietuviešu valodu, latviešu valodu izvēloties vien tad, kad sazinās ar vecvecākiem. Šajā kontekstā var minēt vārdu ‘pusmarškāns’, kas cēlies no auduma (puse vilnas un puse lina vai kokvilnas) semantiskā pārnesuma un tiek izmantots, lai apzīmētu cilvēku, kas nav ne latvietis, ne lietuvietis.

Liepājas Universitātes valodnieku plejādi noslēdza asociētā profesore Ieva OZOLA ar referātu “Daži radniecības nosaukumi Johana Langija Latviski-vāciskās vārdnīcas manuskriptā”. Valodniece uzdeva jautājumu – vai Langija vārdnīcas dotumi spēj identificēt vismaz dažas 17. gadsimta radniecības dotumu atšķirības Lejaskurzemē? Atbilde uz to meklēta trīs semantiskajās grupās: 1) radi, ģimiņi, īstenieki; 2) leksēmu ‘māte’, ‘tēvs’ deminuīvi; 3) radniecības nosaukums ‘uose’.

Referāta gaitā, salīdzinot Langija un Manceļa vārdnīcas, izgaismotas vairākas neparastas šķautnes, salīdzinot šķirkļus un pievēršot uzmanību norādēm un papildinājumiem, ko autori katram šķirklim ir vai nav piešķīruši. Piemēram, leksēma ‘rads’ Langija vārdnīcā lietota plašākā nozīmē, savukārt pie šķirkļa ‘ģimini’ norādīts, ka tas ir lituānisms. Interesanti, ka šķirklī ‘tēvs’ Langijs atsaucies uz Manceli, norādot, ka deminutīvi ‘tēviņš’ un ‘mātīte’ lietojami tikai attiecībā uz dzīvniekiem, taču 17. gadsimtā Kurzemē tā dēvēti vecāki, un abām leksēmām bijusi pilnīga deminutīva semantika.

Plašāk analizējot radniecības nosaukumu ‘uose’, redzams, ka tā lietojums pakāpeniski izzudis. A. Kronvalds savos rakstos piemin radinieci uosi, ko tagad sauc par švēģerieni. Dažos apvidos par uosi saukts sievas vai vīra tēvs, arī vedeklas tēvs. Citos – tā vieni otrus saukuši vīra un sievas vecāki. J. Endzelīns min šo piemēru kā vienu no homonīmiem, kas sakrīt ar vairākiem vārdiem (osis – koks, osa – krūzes daļa). Viņaprāt, šis vārds izzudis, lai novērstu homonīmiju.

Kopumā valodniece secina, ka nav pārbaudāms, vai Langija vārdnīca atbildusi Lejaskurzemes valodas lietojumam, vai arī tā atspoguļo autoru tā laika zināšanas un izpratni par radniecības nomenklatūru un tās apzīmējumiem latviešu valodā.

Pirmo sēdi noslēdza Latvijas Stāstnieku asociācijas (LSA) pārstāve Māra MELLĒNA, ar savu referātu “Individualitāte kopienas kultūrtelpā: stāsts kā sociālās iesaistes rīks” vedot konferences dalībniekus uz dažādām Latvijas vietām, kur aicinājums stāstīt un vērīgi klausīties atvēris dažādu ļaužu sirdis. LSA projektā iesaistītas jau pastāvošas kopienas – senioru nami, bibliotēkas apmeklētāji. Projekta mērķi: vienot paaudzes, stāstīt, uzklausīt, iedzīvināt stāstīšanu kā ikdienas praksi savstarpējas saziņas un sapratnes pilnveidošanai. Kopā projektā notika 6 publiskie stāstīšanas notikumi, kuros cilvēki stāstīja par savu vārdu un uzvārdu. Dalīšanās ar šiem stāstiem deva iespēju ieraudzīt līdzīgo un atšķirīgo, iepazīt vārda došanas tradīcijas, kopīgās iezīmes un lokālās īpatnības. Tāpat projektā izstrādāti ieteikumi, kā bibliotekāri var strādāt ar kopienu un stiprināt to. Referāta noslēgumā Māra Mellēna aicināja ikvienu stāstīt stāstus, ļoti uzmanīgi klausīties un lietot valodu kā sadarbības pamatu.